Raivo Šulcs, 18.04.2009.
Ūdens interesantajās upēs Vidzemē aiztecēja pa Lieldienām. Miglaini atceros šos (nedēļu senos) notikumus, kad braukājām pa Amatu un Ogri un ar Janceku to vien darījām, kā runājām par krāčūdeni, arī iztaujājām pārējos ūdenstūristus: “Sakiet, lūdzu, vai drīz būs krāčūdens?” Taču atbildi nesaņēmām.
Nākamajā nedēļā pavasaris turpinās – ar sezonai neraksturīgu laika prognozi(!). Sākotnēji šķiet kā joks, bet prognoze kā nemainās, tā nemainās. “Rakstāmgalda apstākļos” briest lēmums.
- Viļņu prognoze (18.04)
Seko aicinājums diskusijās par iespējamu “ballīti” jūrā 18. aprīlī uz kuru neviens nepiesakās.
Sestdienas rīts. Skatoties pa Rīgas dzīvokļa logu nepateiksi, ka pūš diktāk kā 9 m/, jo redz tik sauli, vēju nejūt.
Tiesa, cilvēki nez kāpēc staigā ierāvušies apkaklēs, vējš pa gaisu dzenā smilšu mākoņus. Pirmais darbs nonākot pie laivām Saulkrastos – aizcilpot līdz jūrai. Hmm…mjā… nez… neliek vilties. Ir dzestrs, bet ir arī krāčūdens – jūra vārās. Nelieli šermuļi – aizdomas, kā ūdens vēl pavēss….
Apģērbšanās jautājums. Iespējamais risinājums līdz dry suit iepirkšanai: Abavas Rumbā ziemā un citur pārbaudītā sentēvu metode – divas hidras long john, neoprēna ninzu cepure, neoprēna zeķes, kedas un cimdi. Pārējās ķermeņa augšdaļas biezums šoreiz tiek upurēts par labu kustību brīvībai; 1,5 mm neoprēns+neilons, lai nepūš cauri. Liedagā auka svilpo uz nebēdu.
Pirmajā iebraucienā tiek ievērtēta izvēlētā laiva (jaunā rotaļlieta), kas sevi labi parādīja upē. Secinājums: dusmīgākā krāčūdenī duras cauri vilnim. Nav sērfa verķis. Otrs secinājums – jau pirmais (un katrs nākošais) “mutes mazgātājs” apliecina, ka ūdens vēl svilinoši auksts un zvērīgi stiprs.
Pie otrā sēkļa uzsēžoties, lai brauktu ārā, nav tālu līdz kūlenim uz priekšu ar sekojošu laivas turpmāko trajektoriju. Straume nes pa kreisi uz Rīgas pusi. Pieplusojot apsvērumu par to, ka neesmu parūpējies par laivas celtspēju un to, ka jāpeld līdz krastam tādā laiciņā un ledainā ūdenī varētu būt minūtes 10-15, atmetu domu par max.+ adrenalīnu un līdz trešā sēkļa “gāzējam” braukt vairs nemēģinu: palieku pirmā un otrā sēkļa robežās.
Jūra “vārījās” (vilni nofotografēt izdodas reti, ar dažiem izņēmumiem) un katrs mirklis uz ūdens bija adrenalīns Sajūtas aukas, šļakatu un pārējās stihijas vidū – episkas. Nemaz negribu zināt (gribētu redzēt), kas darījās Jūrkalnē vai tml. vietā.
100% satisfakcija. Sen nebija tā “dabūts iekšās”. Citiem vārdiem sakot, bija kruta alias vientuļā jūzera sezonas atklāšanas jūrā pasākums pa skaisto 
Pat pirmais sēklis bija diezgan sakults. Otrajā jau bija ko darīt. Trešajā, līdz kuram neaizbraucu – ūdens kalns…
Eleganti izkāpt neizdevās. Te sauszeme, te plūdi un plūstošās smiltis…
