Norises laiks un vieta: 2010. gada 3. jūlijs, Jūrmala.
- Distance: 50 km. 35 km jūra / 15 km upe | 35 km the sea, 15 km river
- Laika apstākļi: vējš Z 3-5 m/s | Weather: wind N 3-5 m/s (5 – 10 knots)
- Viļņi – līdz 1 m | Waves – up to 1 m
- Jūrmalas airēšanas maratona 2010 rezultāti | Results >>
Jūrmalas airēšanas maratons veidojas par tradīciju – tas notika jau otro reizi. Organizē Uldis Vidžus. Sīkāka informācija maratona mājas lapā >>
Foto: Mārīte Meļņika (Paldies par smukajām bildēm!)
Atbalsta:
- Jūrmalas pilsētas dome
- Restorāns “36.līnija” (adrese: Bulduru prospekts, 36. līnija) – Dāvanu kartes: pusdienas 1.-3. vietai Tautas klasē.
- AS “Gutta” – katram dalībniekam pa sulas pakai!
Informatīvi atbalsta:
Paldies, Uldi, par gonku! Veiksmi turpmāk!
Sen (patiesībā – nekad) tā nebiju dabūjis iekšā. Ja parasti izdodas kaut ko izgudrot, te – nekā . Jūra atpūsties neļāva, vismaz Lielupē ceŗēju atvieglot dzīvi, nogriezt pa taisno, bet iesprūdu klānos… 
Tādu ekstra jūriņu izbaudīju
Ege, jūra uz dienas otro pusi smuki pacēlās.
Lietuvieši, manuprāt jau bija Lielupē, Andris un Uldis netālu no Lielupes, Emīlam un Gundaram tika visvairāk.
Man iepūtiens sakrita ar “rokas vate” un “besis” stadiju tuvojoties Majoriem (lielā baltā māja, kas nepaliek tuvāk). Pāris reizes nesaprotami stulbā veidā gandrīz apgāzos. + bišķi piemetās jūrasslimība un rezultātā uznāca “tupums”. Tad pārkārtojos tuvāk krastam, lai nav tālu jāpeld, ja nu kas. Jebšu eskis kā opcija tādā miesas un gara stāvoklī pers. netika izskatīts kā risinājums. Pie sarkanās redeles atmetu plānu sasniegt Lielupi un izkāpu krastā. Nedaudz atpūtos un sajutos daudz(!) labāk. Kad tiku upē, pēdējie 12 km pēc izjūtām interesants kontrasts – pilnīgi cita pasaule.
Īsāk sakot, JAM 2010 lai nu ko, bet točna nebija garlaicīgi, kā dažs labs argumentēja nepiedalīšanos, un apnesiens šova vārdā arī nebija nemaz tik briesmīgs
Rezultāti publicēti (skat. pie raksta).
Spiežot pēc priecīgajiem feisiem bildēs pasākums izdevies. Kā runā, labums ir kvalitātē, bet ne kvantitātē. Un vilnīši arī bija. Ehh, nesanāca pacīnīties ar leišiem. MB kaut kā pēdējo laik neiet- Gaujā XXL laivi sasita un nedēļu pirms JAM bruku norāvās ( tā ir kad par daudz pļāpā netā). Cerams, ka Uz Paatsalu maratonu viss būs kārtībā.
Optimists (par lietuviešiem runājot)
Labrīt.
Vēlos pateikties Uldim par entuziasmu, tāpat arī visiem, kas palīdzēja distancē, jo īpaši sarkanajai motorlaivai par patīkamo ilūziju, ka neesmu Lost in Sea (piedošanu par Lielupē noslīcināto ūdens pudeli). Domāju, ka overa gadījumā ar peldēšanu nemaz tik viegli nebūtu veicies. Normāli būtu bijis visiem lietot paddle lash un varbūt arī piesprādzēties pie laivas, un arī kāda dūmu svece varbūt būtu ieteicama. Tā skunste šoreiz bija katrā izdevīgā mirklī ieslēgt normālu airēšanu, lai pārāk nenomocītu rokas. Ha, MB: paskaties, ar kādiem lietuviešiem Tu taisies skrieties:
http://www.vohandumaraton.ee/maraton/finish2010.php
Es viņiem atklāti pateicu, ka viņi ir psihi nenormaļņije, bet viņi tikai smējās. Vispār, lūdzu, būsim pret jūru maksimāli piesardzīgi.
Vohandu rezultāts pārliecina. Bet vai viņi būtu tik labi arī pie viļņiem 1,5-2m un atbilstoša vēja ? JAMĀ, ja nekļūdos, H= 0,5-0,8m pie 5m/s.
Cik nu rāda mana pieredze, tad Leiši ir riktīgi “Lietuvēni”, jo tāds spēks un muskulis kāds ir viņiem, man šķiet, nav nevienam Latvju bāleliņam. Piemērs iz dzīves:
Cēsu bruņinieku svētkos (~1998.g.) mūsu bariņā bija viens kalsnains, normāla paskata leitis (vecums ~21gadu). Un programmā bija armreslings (tas spēku mačs, kurā laužas ar rokām), uz kuru tad nu mēs pieteicām mūsu leiti, lai palaužas. Un ko – džeks nolauza tādus latvju vīrus kā ozolus, ieguva, ja nemaldos, toreiz 3 vietu. Un pakāsa tikai tādēļ, ka uz šiem mačiem ieradās ar samocītu roku no viduslaiku kautiņu mačiem…. Katrā ziņā – Lietuviešiem respect! Es tik apbrīnoju tos Zemgaļus, kuri turēja kanti pret Leišu sirojumiem sensenos laikos… Un katrā ziņā arī Jūras maratona rezultāti pierāda, ka Leiši nav mainījušies vēl šobaldien, un nav “ar pliku roku ņemami”
Lielākai jautrībai varu pastāstīt, ka abi lietuvieši sestdien pirmo reizi mūžā airēja pa jūru. Lielākos, tātad regulārākos viļņos viņi noteikti būtu vēl ātrāki.
Pie JAM tomēr prasās piebilde: nevajag, lai tauta pār mēru sabīstas no jūras ar. Asumam prasās arī konkurenci ne tik ātru braucēju vidū.
Lietuvieši, kas brauc pirmo reizi pierāda, ka ja draudzējas ar airi un galvu vienlaicīgi, viss ir OK
Skaidrojošās pārdomas “tiem, kuri lasa šo no malas” sekojošas:
JAM varam uzskatīt arī par pirmajiem īstajiem LV jūras kajaku mačiem tādā nozīmē, ka jūra ir nevis mazs gabaliņš, bet vieta, kur notiek viss “action”. Un tas ir baigi forši attiecībā uz jūras kajakošanas entuziasmu, kas gāja cauri šī pasākuma tapšanai. Mums LV tagad ir savas kajaku sacenes.
No drošības viedokļa Jūrmalas pludmale ir pateicīga – tā salīdzinoši pilnīgi ir pārklāta ar atpūtnieku glābšanas stacijām + atbalsta pilsētas dome (cerams atbalstīs arī nākamgad!), tādējādi ir iespēja labāk organizēt drošību. Arī ļoti daudzi cilvēki no krasta redz kajakus visā distancē. Samērā optimāli.
Lielupē bija patiess prieks, kad motorene ar uzrakstu “Robežsardze” ieslēdza sirēnas, noķēra, nospieda malā un paņēma priekšā “laivotāja labāko draugu” ūdensmotociklu, kas viņuprāt nesās man pārāk tuvu garām.
Uz ikdienas fona medusmaize un kūrorta režīms, vienvārdsakot.
Vīzija rādās, ka JAM klasē “garā jūras distance” varētu kļūt par samērā elitāru pasākumu, jo cilvēki LV ir riktīgi sabaidīti un “tautas klasei” airēt jūrā nemaz nenāk prātā. Tas pēc varbūtības teorijas samazina risku, ka pieteiksies nesaprātīgi jūzeri.
Paliek 2 atbildības – organizatoru un dalībnieku. Par organizatoru skaidrs.
Dalībnieka atbildība, ja viņš piedalās jūras kajaku mačos ir domāt ar galvu – saprast, ko viņš dara. Tas ir loģiski un pašsaprotami.
Iespējas braukāt gar krastu un trenēties viļņos mums ir visplašākās, arī padomu sameklēt var. Ja gribās, protams.
Gaidīsim jaunus jūras kajakotājus nākamajā JAM’ā
Attiecībā par lietuviešiem “Jūras iesācējiem” domāju, ka brauca tik pārliecinoši jo pirmo reizi. Nākošo reizi tik pat pārliecinoši līdīs jūrā pie estremālākiem apstākļiem un tad būs obloms. La nu būtu tā , ka kļūdos.
Tas ir jautājums par organizatoru atbildību. Pie 1,5-2m JAM netiktu laists jūrā. Ko katrs dara pats brīvajā laikā, tas jau ir stāsts no citas sērijas.
Bildes galerijā. http://www.seakayak.lv/galerijas/2010-2011?album=73&gallery=81
Labinieks
Bildēs tie vilnīši tādi maziņi… Nez, kāpēc dabūju n-tās reizes griezt pretī ?:)
Henrik, lietuviešus ne mums apspriest
Tas vecais triks ar jūras nobildēšanu… Toties raksta titulbilde ir izdevusies pēc būtības
Jūra patiesos izmēros sanāk bezmaz vai vienā no 1000 bildēm – kā šī no Jūrkalnes pirms pāris gadiem http://www.seakayak.lv/temp/skolotajs_vilnis.jpg Tur vilnis izskatās lielāks, nekā bija.
Vai arī vajag ūber dārgo trubu, statīvu un vēl nez ko.
Lai fotogrāfētu tādos apstākļos jūrā, kādi bija sestdien, un vēl skarbākos, vajag speciāli aprīkotu kameru – ūdensdrošs apvalks, no krasta – atkal citi un daudz pribambasi. Tas, ko es darīju, bija ļoti liels risks manai kamerai un objektīvam (sāļais gaiss, par ūdeni nerunājot, smilšu graudiņi utt.). Ir pieredze, ko var un ko nevajag atļauties. Pašas pieredze rāda, ka vislabākās bildes sanāk, kad meistarība fotogrāfijā (kopā ar atbilstošu izturīgu fototehniku) tiek apvienota at meistarību turēties laivā, kamēr darbojies ar fotokameru. atcerieties paši, cik stingri turējāties pie sava aira?! Un ja nu tā nebūtu, ja būtu fotokamera un uzdevums noturēties virs ūdens, un vēl uzņemt labu bildi?
Kā saka, viss ir relatīvs. Man vēl ir kur pilnveidoties, un nojaušu, ka citiem arī . 
Kaut gan es arī vēlētos vairāk un labāk…
p.s. Prieks, ka daudziem tomēr manas bildes patīk.
Bildes ir labas, ņestresuj, tā sacīt. Stāsts jau sākotnēji par to, ka jūru nobildēt bez spec-aprīkojuma ir samērā neiespējami
Jā, bet nevajag arī sevi noniecināt (letiņiem tāda mode). Vot beigšu dzert, satrennēšos un nostartēšu Paatsalu. Cerams, ka būs spirgts vējiņš. Tad arī paskatīsimiies, kas tie par lietuviešiem.