{:lv}Raivo Šulcs, 08.08.2004

Mēģinājums Nr.2

Kopš mēģinājuma nokļūt no Kolkas Ruhnu 24. jūlijā pagājušas divas nedēļas. Toreiz nolēmām, ka pirmajā reizē drošāk ir braukt uz Sāremā salu. Sekoju līdzi laika prognozei; visu augusta pirmo nedēļu pieturas karsts laiks, taču nekādi neizdodas izrauties. Ne man, ne pirmā brauciena komandai.
Tavu brīnumu, sestdiena – svētdiena izskatās labi, lai neteiktu vairāk.
Skaidrs, ka jābrauc, jo augusts ir klāt un vasara beigsies pavisam drīz. Pretējā gadījumā sapnis šogad paliek nepiepildīts.

Gatavošanās braucienam

Pirmā problēma – atrast braucējus. Izskatās, ka iepriekšējie ceļabiedri netiks. Ķeros pie visiem iespējamajiem līdzekļiem, rakstu e-pastus pazīstamiem, puspazīstamiem, lūdzu forwardēt kādam, kurš būtu braucējs, lieku sludinājumus ar laivošanu saistītos Interneta resursos. Gribētāji uzrodas, bet atkrīt viens pēc otra; nedēļas nogale visiem ieplānota vai darbs. Ir piektdienas pēcpusdiena. Rīt jābrauc. Es joprojām esmu vienīgais braucējs. Vienam braukt tomēr bailīgi, jau sāku saskumt. Un tad notiek pirmais brīnums; uzrodas ceļabiedrs, kurš dēļ piedzīvojuma ir ar mieru mainīt savus plānus, atstāt draudzeni mājās, (un viņa meitene, kura spēj to saprast ir OK); darba kolēģis, gandrīz vai vārdabrālis, Raivis Ernstsons.

Otrā problēma; inventārs. Nav grūti iedomāties, ka tik saulainā nedēļas nogalē iznomāt jūrai puslīdz piemērotu braucamo ir diezgan nereāli. Iepriekš rezervēt nebija jēgas dēļ neskaidrībām ar braucējiem / nebraucējiem. Jaunatklātajam ceļabiedram ģeniāla ideja; atrast kādu laivas īpašnieku caur ražotāju; un patiešām viņam tas izdodas. Viņš sazvanās ar vīru, jā laivas esot, vienvietīgās un divvietīgā, bet airi nav. Pulkstens rāda pieci. Zvanu veikaliem, sporta bāzēm. Airi pa ~ 20 Ls gab. nopirkt var, bet iznomāt neviens nav ar mieru.

Visbeidzot tomēr izdodas Rīgā dabūt airus. Savukārt laiva atrodas uz Talsu – Ventspils šosejas. Pats nepaspēju, izlīdz Rolfs (tnx), viņam pilnībā uzticos laivas izvēlē; sak, paskatīsies, kas tur vīram ir. Izrādās, ka vīram nav nemaz tik labi kā izlikās. Es gribētu braukt divos jūras kajakos vienniekos, bet viņam ir tikai viena tāda laiva. Rolfs izšķiras par divvietīgu upju smaili. Pirmajā mirklī laiva izskatās OK, taču tai zem apaļajiem sāniem slēpjas kantaina apakša – tā paredzēta braukšanai pa gludu ūdeni.
Tā kā vējš nav gaidāms, ar tādu var braukt. Pozitīvi, ka tajā ir vairāk vietas mantām un kājām kā jūras braucamrīkā. Brunci (elastīgo pārvalku, lai pa augšu laivā nešļakstās viļņi) gan izdodas dabūt tikai vienu…

Ap deviņiem vakarā šķiet, ka viss ir noorganizēts. Ar ceļabiedru vienojamies tikties sestdien 7.30 – 8.00 Mazirbē. Ap divpadsmitiem eju gulēt, trijos ceļos, iedzeru kafiju. Noceļu no trases Ziemeļmeitu, kurai ir piekdienas vakars, braucam uz Rendu, tur ir laiva.


Dēļ dažādiem neparedzētiem sīkumiem, Mazirbē ierodamies ar nokavēšanos. Ernstsons ieradies precīzi un jau gaida.

Uz jauno krastu

Ir tā Kunga (A.D.) 2004.gada 7. augusta rīts (jeb skaists un saulains, bet nedaudz dūmakains uzausa 7. augusta rīts). Mazirbe. Sāri redzēt nevar.

Gatavojamies braucienam. Manam ceļabiedram ir līdzi kompass (inventāra vienības vērtība LVL 1,20), ar ko viņš prot rīkoties un Latvijas autoceļu karte. Latvijas autoceļu kartē attēlota Mazirbe, Irbes jūras šaurums un Sāre. Nospraužam kursu pēc kartes un kompasa. Savukārt man līdzi ir ekskluzīvs fotoaparāts “STAR. Made in China”. Fotoaparāts ir ekskluzīvs ar savu vienkāršo uzbūvi – tas ir pilnībā no plastmasas, objektīva atvēršanai ir īpašs slēdzis, kadri jāpārtin ar roku. Aparātā lētākā 24 kadru divsimtniece.

Un aiziet! Izbraucam deviņos. Jūra kā dīķis. Jau otro reizi dodamies pretī sapņu zemei. Šoreiz es ekipāžā esmu smagākais, tāpēc sēžu aizmugurē. Sākumā airēšana nesokas īpaši labi. Pierodam pie laivas, kuras gaitas īpatnības ietekmē plakanais dibens un mācāmies airēt. Pēc kāda laika iet jau labāk. Vismaz stundu airējam bez atpūtas, ik pa brīdim palūkojamies uz krastu; tas attālinās.

Atpūta

Jāpaskatās, cik rāda pulkstens. Neatceros cikos, bet telefonā pienāk īsziņa “Welcome to RLE Estonia”. Simboliski, urrā!!!. Krasts patiešām izskatās jau patālu. Atšķirībā no pirmā brauciena nemana ne zvejnieku tīklus, ne laivas.
Igaunijas robežu gan vēl sasnieguši nebijām. Pēc nelielas atpūtas airējam tālāk. Airēšana sanāk zig-zagiem, jo mērķi neredz un jāvadās pēc kompasa. Tādējādi visā ceļa garumā zaudējām kilometrus.

Kuģu ceļš

Tie, kuri bijuši Līvu krastā, noteikti ir vērojuši miglā tītas kuģu aprises Irbes šaurumā. Satiksme tur ir diezgan dzīva. Pēc mūsu izjūtas kuģu ceļš varētu iet apmēram pa Latvijas – Igaunijas robežu. Kuģi kā nu kurais brauc uz Kolkas pusi vai Tallinu. Pret kuģiem izturamies ar pietāti. Turpceļā devām ceļu vienam kuģim un tālumā redzējām otru. Maksimāli pietuvojāmies attālumā, kad var redzēt kuģa karogu, tuvāk nebraucam.

Jūrā attālums ir mānīga lieta. To, ka kuģis kustas var pateikt pēc tā, ka ķīlim šķeļot ūdeni veidojas putas; tas redzams diezgan tālu. Ātrums ir tikpat grūti nosakāms. Sākotnēji šķiet, ka paspēsim, pirms kuģis ir šķērsojis mūsu ceļu, jau pēc 15 min. ir skaidrs, ka kuģis brauc ļoti ātri, un salīdzinot ar mūsu spēkiem ir jau tuvu. Kuģu ceļš man palicis atmiņā kā skaista vieta jūrā.

Turpinām airēt pēc kompasa. Sāres bāku joprojām neredz.

Reizēm šķiet, ka redzam zemi, tomēr tā izrādās vēja spēle ar viļņiem. Jūrā vispār, it īpaši Sāremā salas (Latvijas piekrastē tā nav) tuvumā, ir man nesaprotamas vēja un viļņu zonas; no mierīga ūdens var iebraukt iepriekš redzamā, ņirbošā joslā, kur pūš vējš. Vēlāk uzzinām, ka zeme tālumā ir tāda pati, kā viļņi tālumā, taču nevis tumši zila, bet melna robežsvītra. Pamazām kļūst karsts, ik pa brīdim iedzeru malku ūdens. Komandas biedrs ir askēts, viņa teorija; jo vairāk dzer, jo vairāk svīst. Sava daļa taisnības tur ir, man sviedri pil acīs, viņš, lai arī melnā kreklā, taču nekarst tik ļoti.

Klusējot airējam. Mani neliek mierā halucinācijas. Ik pa brīdim aizmugurē dzirdu sieviešu balsis. Gļuki. Īsti vīri tādiem netic. Iestāstu sev, ka nevar būt (lai gan, ja tā godīgi, pāris reizes paskatījos atpakaļ). Jūras vidū dīvaini putni, tādi melni, rumpis zem ūdens, garais kakls un galva virs ūdens. Putni ik pa brīdim ienirst un vairs nekad neuzpeld. Dīvaini tie putni. Visbeidzot viena no apvāršņa robežām patiešām izrādās zeme, tā kļūst arvien melnāka. Tas dod jaunus spēkus, virziens atbilst kompasa rādījumam.

Bāka iznirst no jūras kā melns pulķis, pēcāk ar baltu apakšu. Pa labi no tās divi balti puļķi – vēja ģeneratori. Tie ir tie paši objekti, ko skaidrā laikā var redzēt tālskatī no Mazirbes.

Vēl pēc kāda laika jau redzam koku galotņu un māju aprises. Šo attālumu (fotogrāfijā ir bildēts krietni (pavisam) tuvāk, tur var labi redzēt molu) es gribētu nosaukt par “mirušo punktu”. Lieta tāda, ka rodas sajūta, ka tu vari airēt cik gribi, bet zeme kā nepaliek tuvāk, tā nepaliek. To mēs vēl spilgtāk izbaudījām atpakaļceļā. Lai justu rezultātu, ir jāairē apmēram pusotru stundu. Tikko ieraudzījuši bāku, metam pie malas kompasu un nospraužam ceļu uz bāku. Airēšana uzreiz sokas taisnāk.

Kad mājām varēja izšķirt logus, izlikās, ka nu jau klāt esam. Tajā brīdī es izdarīju to, ko nedarīšu vairs nekad (un jūs arī nedariet); atļāvos aizsmēķēt. Gandrīz iedzīvojos miokardā. Un īstenībā jāairē vēl bija tik tālu. Tad mēs sapratām, ka jātic ir kompasam. Bāka palika arvien lielāka, bet vēja ģeneratori un krasts – tāds pats. Nolemjam, ka plāns apbraukt bāku un piestāt tālāk krastā neder; jūrā acīm tomēr īsti ticēt nevar.

Spēki pamazām iet uz galu, nekas, izkāpsim krastā – atpūtīsimies. Sāk smirdēt pēc cepta. Vismaz man tā šķiet. Esam tuvāk. Bāka jau ir liela, kā koki tuvumā. Aplauziens; bāka ir jūrā, tur nav kur izkāpt un atpūsties. Ar gribasspēku ticam kompasam un kartei – bāka ir tuvākais punkts un uz cietzemes. Tuvāk jau iezīmējas mola aprises. Nākošā aizdoma; molam ir stāvas betona sienas, izkāpt krastā neizdosies. Turpinām airēt uz bāku un nopriecājamies – bāka ir viesmīlīga, akmeņains krasts, ~ 20 grādu leņķī, uzbēruma malā sauļojas un pastaigājas vietējie pilsoņi un tūristi.

***

Klāt esam. Pirmais šovs – izkāpšana no laivas. Ķermeņi stīvi, taču kāda bauda beidzot izstaipīties. Raivis Ernstsons kā uz burvju mājienu izvelk trīs aliņus bundžās – veselības eliksīrs. Veldzējamies pēc tālā ceļa. Ieturam pusdienas. Sazvanīt dzimteni nav grūti – LV LMT vai EMT GSM ziņa – “klāt esam”. Statistikai – brauciena ilgums 9.00 -13.45, tātad – ~ 5 stundas.

Pēc pirmās eiforijas sākam domāt, kur lai noparkojas.

Izpētam apkārtni ar tālskati. Izskatās, ka būs jāpaliek tepat tuvumā. Jau no jūras redzējām ostu (drīzāk jahtu piestātni), interesanti, kas ir tālāk, bet rīt jābrauc atpakaļ, airēšana ir pēdējais, kas nāk prātā. Gar krastu ceļš, vietējie un tūristi ar teltīm okupējuši šauro ceļa-jūrmalas strēmeli, ir sestdiena. Vadoties no esošās situācijas par optimālu apmetnes vietu izvēlamies ieloci pirms vēja ģeneratoriem (tie divi mazie baltie uz zemes tālumā ir ģeneratri) labajā pusē. Kreisā puse no bākas ir purvaina dūksts. Dodamies uz izvēlēto vietu labajā pusē.

Apmetne

No karstās pusdienas saules tur, kur bijām mēs, paslēpties nevar. Varbūt jāiet pāri ceļam, taču laivu bez pieskatīšanas atstāt arī nešķiet īsti pareizi. Un arī uzkarsušā mežā faktiski darīt nav ko. Izvēlamies raksturīgu vietu – saulē izdegušu kadiģu krūmaini. Zemāk attēlā redzamais mežs jau ir pāri ceļam. Ceļš nežēlīgi put, bet par laimi uz otru pusi.

Un tagad esiet pazīstami; mazie riebīgie Sāremā odi. Tie ir divreiz mazāki kā mūsu odi un vismaz trīsreiz niknāki. Es gribēju atvest dažus īpatņus uz Latviju, bet neatradu piemērotu iepakojumu. Beigās atvedu Slaveno Sāremā Oli, kas izskatās pēc parasta Latvijas oļa, tikai ir no Sāremā. Par odu skaitu neņemos spriest, viens…divi…daudz. Kā pārliecinājāmies vakarā, kad iekūrām uguni, Sāremā odi mierīgi dzīvo arī ugunskurā. Odi mums sagādāja ne mazums problēmu.

Sāksim ar to, ka pēc tālā ceļa gribējās atpūsties.
Pavēni atrast grūti. Mans ceļabiedrs, nolēmis paslēpties no odiem guļammaisā. To viņš nedara labprātīgi, jo ir pusdienlaiks, apmēram 30 grādi pēc Celsija, bezvējš. Ticiet vai nē, ilgi viņš neizturēja. Vakars un nakts sagādāja vēl lielākas mokas, jo odiem ēna patīk, ugunskurs ar svaigu kadiķu zaru dūmiem viņus pievilina. Man nebija tik advancēts guļammaiss kā kolēģim (mazāks) un tas beidzās ar to, ka ap vieniem naktī, pilnīgā nervu sabrukumā pārvācos uz pašu jūras krastu pagulēt uz akmeņiem. Ap trijiem naktī sāku nenormāli trīcēt – auksts pēc suņa, bet ārā nelīdu… nu i ..
Tagad atgriezīsimies atpakaļ dienā. Pēc neveiksmīgā mēģinājuma pagulēt, Raivis aiziet paklaiņot pa teritoriju, savukārt es atlaižos turpat. Mehāniski dauzu odus, beidzot atkorķēju savu (protams, ka man bija) 0,5. Slinki malkojot vēroju kaijas, kas Sāres galā ir ļoti daudz. Tās baros lido virs galvas un ik pa brīdim atslābina sfinkterus. Tajā brīdī pār mani nāk apgaismība; tās sieviešu balsis, kas mani vajāja jūrā īstenībā ir kaijas. Sazvanos ar Rolfu; “aļo šef – ziņo, ko saka windguru.” Šefs forwardē problemātiku cilvēkam ar pieslēgumu un ziņo – viss kārtībā, rīt var braukt atpakaļ. Man kluss kreņķis, ka nenoiet greizi, viss ir smalki jāizplāno pēc laika.

Tūrisms

Ir apmēram astoņi vakarā, varbūt deviņi.

Raivis atgriežas no klaiņojuma. Viņam gribējās aiziet uz veikalu (jo naudas mums nebija, savukārt viņam bija līdzi bankas karte), taču vietējo aptaujā noskaidrojās skarbā realitāte (skat.attēlu zemāk.)

Mērot 13 kilometrus uz tuvējo kultūras centru nebija iekāriena ne ar laivu, ne kājām. Atliek vien iztikt ar to, kas ir. Arī es nolemju paklaiņot. Visvieglāk sasniedzamā vieta attiecīgi ir tūrsima objekts – bāka (since 1969).

Tāpat tur ir tādas kā zemes strēles vai mākslīgi uzbērumi, kas kartē izskatās pēc nelielām salām. Dzīvošanai nepiemērotas platības, taču pa tām var ieiet diezgan tālu jūrā.

Ap bāku ņudz cilvēki Latvieši tur ir vismaz puse no populācijas, ja ne vairāk. Sadzīti baros, atvesti no Tallinas autobusos un ar privātajiem auto, klimst apkārt nolemtām sejām. Pēc tam viņus sadzīs atpakaļ autobusos un aizvedīs uz Sāremā centrālo daļu.
Apzinājis lokālo ģeogrāfiju un sociumu esmu apmierinājis savu zinātkāri. Uz apmetni eju gar jūras krastu.

Naktsmiers. Iekuram uguni, nelīdz. Beigās pieņemam realitāti un mēģinām gulēt kā nu sanāk.

Uz kontinentu

No rīta plānots izbraukt sešos. Pie šī plāna arī pieturamies. Piecos zvana modinātājs. Pamostos pirmais, jo man ir auksti. Drebinādamies saģērbjos, izstaipos, uzpīpēju. Lai nejustos tik vientuļi, pamodinu kolēģi, kurš tajā brīdī ir laimīgi iemidzis. Lēnām kustamies. Ap pussešiem nakts drēgnums pazūd, iestājas rīts. Līdz ar to arī optimisms.

Sakravājamies, aiziet…

Jau atstājot Sāres krastu mūs cenšas panākt migla – tā tuvojas no salas puses un apņem krastu. Jūrā dūmaka, Latviju neredz. Apkārt klusums, visi vēl guļ. Mēs airējam. Tā nesteidzīgi, kamēr iekustas stīvie kauli. Sāp rokas un pleci. Esmu noberzis muguru pret laivas sēžamcauruma augšējo aizmugurējo daļu (konstrukcijas nepilnība). Mēģinu atspiesties pret vesti, taču tā uzbrauc augšā. Pamazām iesildamies, rokas sāk kustēties. Dūmaka dzenas mums pakaļ. Saulei nedaudz pakāpjoties izveidojas dīvains skats; kreisajā pusē no mūsu laivas ir balta siena, cauri kurai mēģina izlauzties saule, labajā – skaidra debess. Saule ceļas arvien augstāk un spīd kreisajā acī. Airēju ar aizmiegtu aci.

Šoreiz ir pretējs efekts – Sāre paliek aiz mums, bet bāka būs liela vēl ilgi. Atpūta. Paēdam brokastis. Turpinām airēt. Esam airējuši divas stundas. Noairētos kilometrus prognozējam pēc patērētā laika. Aprēķins – vidēji 6km stundā.

Saule ceļas arvien augstāk un turpina spīdēt vienā acī – labi, ka nav tieši sejā (tas vēlreiz apstiprina domas braukt līdz ar gaismu pareizību). Ap šo laiku parādās solītais nelielais vējš no muguras; praktiski nejūtams, tas tomēr nedaudz palīdz. Lai gan pēc laika tā nevajadzētu būt, ieraugām pirmo kuģi. Vai tas būtu mums zināmais kuģu ceļš? Tomēr krasts ir pārāk tālu, dūmakā tīts. Palaižam garām kuģi. Tā arī ir; kuģis vēlāk pagriežas pa 90 grādiem uz Igaunijas pusi.

Sākam uzmanīties, jo ja pa labi no mums redzamība ir laba, tad pa kreisi žilbina “saulainā migla”, kuģi tālu nevarētu redzēt. Turpinām braukt pēc kompasa. Pēc laika esam veikuši apmēram divas trešdaļas ceļa. Drīz arī ieraugām kuģu ceļu. Uz tā palaidām vēl divus kuģus; viens no tiem bija diezgan tuvu (varēja redzēt kā pa klāju staigā cilvēks) piekrauts kravas kuģis, kura radītie viļņi tika arī mums. Mums nav viena brunča, tāpēc pret viļņiem izturamies maksimāli piesardzīgi, braucam cauri ar priekšgalu. Uztrauc arī dzirdētās baumas par pērkona negaisu, lai gan nevajadzētu būt, vismaz no rīta vēl nav tik karsts.

Acis diezgan apžilbušas, grūti redzēt. Jūra, lai gan ir mierīga, izskatās tādām kā milzu lēzenām bedrēm, kas protams tā nav. Airējam, atpūšamies, airējam lēni, ieejam ritmā, piedodam ātrumu utt.

Beidzot krasta līnijā varam izšķirt koku galotnes. Kārtējais “mēs nemaz netiekam tuvāk un tāpēc nav jēgas airēt” efekts. Zināma lieta, tas vairs nepārsteidz. Nākamā izklaide – kura piekrastes vieta ir vistuvāk no mums. Izskatās, ka Slīteres rezervāta uzkalni. Airējam puslīdz pēc kompasa, puslīdz pēc orientiera – augstākās vietas krastā. Nu jau esam pavisam tuvu – jūrā zvejnieku boja, nav tīkla karodziņš, bet kaut kāds orientieris. Vēlāk izdomājām, ka varētu būt apmēram 3 km no krasta.

Pētām, kur esam nokļuvuši. Krastā viz ūdens, jau redzēta vieta, izskatās, ka jūrā ietek upe. Manuprāt Irbes upe. Mana noberztā mugura – grūti pret to atspiesties. Tiem, kuri nesaprata – no Irbes līdz Mazirbei, kur ir galamērķis, ir vēl 10 kilometri (klāt tiem 30, ko esam veikuši). Tomēr nē, par laimi sēklis. Krastā esam. Pulkstens rāda divpadsmit. Grūti aprakstāms gandarījums. Pajautājam, kur esam. MAZIRBE. Līdz skatu tornim, kas bija iecerēts kā redzams orientieris no jūras 500 m. Gandarījums kļūst neaprakstāms. Braucot pēc kompasa esam kļūdījušies 500 metrus, kas, manuprāt uz 30 km ir OK.

Svētdienas vakars. Esmu Rendā. Vēroju Abavu. Pa upi uz leju slinki plosto pārkarsuši laivotāji, šiem alus beidzies. Parastais jautājums; “Līdz Rendai tālu?”. Man PO. Esmu sasniedzis stāvokli, ka šāds brauciens mani nevilina. Nu varbūt ziemā.{:}{:en}Raivo Šulcs, 08.08.2004

Mēģinājums Nr.2

Kopš mēģinājuma nokļūt no Kolkas Ruhnu 24. jūlijā pagājušas divas nedēļas. Toreiz nolēmām, ka pirmajā reizē drošāk ir braukt uz Sāremā salu. Sekoju līdzi laika prognozei; visu augusta pirmo nedēļu pieturas karsts laiks, taču nekādi neizdodas izrauties. Ne man, ne pirmā brauciena komandai.
Tavu brīnumu, sestdiena – svētdiena izskatās labi, lai neteiktu vairāk.
Skaidrs, ka jābrauc, jo augusts ir klāt un vasara beigsies pavisam drīz. Pretējā gadījumā sapnis šogad paliek nepiepildīts.

Gatavošanās braucienam

Pirmā problēma – atrast braucējus. Izskatās, ka iepriekšējie ceļabiedri netiks. Ķeros pie visiem iespējamajiem līdzekļiem, rakstu e-pastus pazīstamiem, puspazīstamiem, lūdzu forwardēt kādam, kurš būtu braucējs, lieku sludinājumus ar laivošanu saistītos Interneta resursos. Gribētāji uzrodas, bet atkrīt viens pēc otra; nedēļas nogale visiem ieplānota vai darbs. Ir piektdienas pēcpusdiena. Rīt jābrauc. Es joprojām esmu vienīgais braucējs. Vienam braukt tomēr bailīgi, jau sāku saskumt. Un tad notiek pirmais brīnums; uzrodas ceļabiedrs, kurš dēļ piedzīvojuma ir ar mieru mainīt savus plānus, atstāt draudzeni mājās, (un viņa meitene, kura spēj to saprast ir OK); darba kolēģis, gandrīz vai vārdabrālis, Raivis Ernstsons.

Otrā problēma; inventārs. Nav grūti iedomāties, ka tik saulainā nedēļas nogalē iznomāt jūrai puslīdz piemērotu braucamo ir diezgan nereāli. Iepriekš rezervēt nebija jēgas dēļ neskaidrībām ar braucējiem / nebraucējiem. Jaunatklātajam ceļabiedram ģeniāla ideja; atrast kādu laivas īpašnieku caur ražotāju; un patiešām viņam tas izdodas. Viņš sazvanās ar vīru, jā laivas esot, vienvietīgās un divvietīgā, bet airi nav. Pulkstens rāda pieci. Zvanu veikaliem, sporta bāzēm. Airi pa ~ 20 Ls gab. nopirkt var, bet iznomāt neviens nav ar mieru.

Visbeidzot tomēr izdodas Rīgā dabūt airus. Savukārt laiva atrodas uz Talsu – Ventspils šosejas. Pats nepaspēju, izlīdz Rolfs (tnx), viņam pilnībā uzticos laivas izvēlē; sak, paskatīsies, kas tur vīram ir. Izrādās, ka vīram nav nemaz tik labi kā izlikās. Es gribētu braukt divos jūras kajakos vienniekos, bet viņam ir tikai viena tāda laiva. Rolfs izšķiras par divvietīgu upju smaili. Pirmajā mirklī laiva izskatās OK, taču tai zem apaļajiem sāniem slēpjas kantaina apakša – tā paredzēta braukšanai pa gludu ūdeni.
Tā kā vējš nav gaidāms, ar tādu var braukt. Pozitīvi, ka tajā ir vairāk vietas mantām un kājām kā jūras braucamrīkā. Brunci (elastīgo pārvalku, lai pa augšu laivā nešļakstās viļņi) gan izdodas dabūt tikai vienu…

Ap deviņiem vakarā šķiet, ka viss ir noorganizēts. Ar ceļabiedru vienojamies tikties sestdien 7.30 – 8.00 Mazirbē. Ap divpadsmitiem eju gulēt, trijos ceļos, iedzeru kafiju. Noceļu no trases Ziemeļmeitu, kurai ir piekdienas vakars, braucam uz Rendu, tur ir laiva.


Dēļ dažādiem neparedzētiem sīkumiem, Mazirbē ierodamies ar nokavēšanos. Ernstsons ieradies precīzi un jau gaida.

Uz jauno krastu

Ir tā Kunga (A.D.) 2004.gada 7. augusta rīts (jeb skaists un saulains, bet nedaudz dūmakains uzausa 7. augusta rīts). Mazirbe. Sāri redzēt nevar.

Gatavojamies braucienam. Manam ceļabiedram ir līdzi kompass (inventāra vienības vērtība LVL 1,20), ar ko viņš prot rīkoties un Latvijas autoceļu karte. Latvijas autoceļu kartē attēlota Mazirbe, Irbes jūras šaurums un Sāre. Nospraužam kursu pēc kartes un kompasa. Savukārt man līdzi ir ekskluzīvs fotoaparāts “STAR. Made in China”. Fotoaparāts ir ekskluzīvs ar savu vienkāršo uzbūvi – tas ir pilnībā no plastmasas, objektīva atvēršanai ir īpašs slēdzis, kadri jāpārtin ar roku. Aparātā lētākā 24 kadru divsimtniece.

Un aiziet! Izbraucam deviņos. Jūra kā dīķis. Jau otro reizi dodamies pretī sapņu zemei. Šoreiz es ekipāžā esmu smagākais, tāpēc sēžu aizmugurē. Sākumā airēšana nesokas īpaši labi. Pierodam pie laivas, kuras gaitas īpatnības ietekmē plakanais dibens un mācāmies airēt. Pēc kāda laika iet jau labāk. Vismaz stundu airējam bez atpūtas, ik pa brīdim palūkojamies uz krastu; tas attālinās.

Atpūta

Jāpaskatās, cik rāda pulkstens. Neatceros cikos, bet telefonā pienāk īsziņa “Welcome to RLE Estonia”. Simboliski, urrā!!!. Krasts patiešām izskatās jau patālu. Atšķirībā no pirmā brauciena nemana ne zvejnieku tīklus, ne laivas.
Igaunijas robežu gan vēl sasnieguši nebijām. Pēc nelielas atpūtas airējam tālāk. Airēšana sanāk zig-zagiem, jo mērķi neredz un jāvadās pēc kompasa. Tādējādi visā ceļa garumā zaudējām kilometrus.

Kuģu ceļš

Tie, kuri bijuši Līvu krastā, noteikti ir vērojuši miglā tītas kuģu aprises Irbes šaurumā. Satiksme tur ir diezgan dzīva. Pēc mūsu izjūtas kuģu ceļš varētu iet apmēram pa Latvijas – Igaunijas robežu. Kuģi kā nu kurais brauc uz Kolkas pusi vai Tallinu. Pret kuģiem izturamies ar pietāti. Turpceļā devām ceļu vienam kuģim un tālumā redzējām otru. Maksimāli pietuvojāmies attālumā, kad var redzēt kuģa karogu, tuvāk nebraucam.

Jūrā attālums ir mānīga lieta. To, ka kuģis kustas var pateikt pēc tā, ka ķīlim šķeļot ūdeni veidojas putas; tas redzams diezgan tālu. Ātrums ir tikpat grūti nosakāms. Sākotnēji šķiet, ka paspēsim, pirms kuģis ir šķērsojis mūsu ceļu, jau pēc 15 min. ir skaidrs, ka kuģis brauc ļoti ātri, un salīdzinot ar mūsu spēkiem ir jau tuvu. Kuģu ceļš man palicis atmiņā kā skaista vieta jūrā.

Turpinām airēt pēc kompasa. Sāres bāku joprojām neredz.

Reizēm šķiet, ka redzam zemi, tomēr tā izrādās vēja spēle ar viļņiem. Jūrā vispār, it īpaši Sāremā salas (Latvijas piekrastē tā nav) tuvumā, ir man nesaprotamas vēja un viļņu zonas; no mierīga ūdens var iebraukt iepriekš redzamā, ņirbošā joslā, kur pūš vējš. Vēlāk uzzinām, ka zeme tālumā ir tāda pati, kā viļņi tālumā, taču nevis tumši zila, bet melna robežsvītra. Pamazām kļūst karsts, ik pa brīdim iedzeru malku ūdens. Komandas biedrs ir askēts, viņa teorija; jo vairāk dzer, jo vairāk svīst. Sava daļa taisnības tur ir, man sviedri pil acīs, viņš, lai arī melnā kreklā, taču nekarst tik ļoti.

Klusējot airējam. Mani neliek mierā halucinācijas. Ik pa brīdim aizmugurē dzirdu sieviešu balsis. Gļuki. Īsti vīri tādiem netic. Iestāstu sev, ka nevar būt (lai gan, ja tā godīgi, pāris reizes paskatījos atpakaļ). Jūras vidū dīvaini putni, tādi melni, rumpis zem ūdens, garais kakls un galva virs ūdens. Putni ik pa brīdim ienirst un vairs nekad neuzpeld. Dīvaini tie putni. Visbeidzot viena no apvāršņa robežām patiešām izrādās zeme, tā kļūst arvien melnāka. Tas dod jaunus spēkus, virziens atbilst kompasa rādījumam.

Bāka iznirst no jūras kā melns pulķis, pēcāk ar baltu apakšu. Pa labi no tās divi balti puļķi – vēja ģeneratori. Tie ir tie paši objekti, ko skaidrā laikā var redzēt tālskatī no Mazirbes.

Vēl pēc kāda laika jau redzam koku galotņu un māju aprises. Šo attālumu (fotogrāfijā ir bildēts krietni (pavisam) tuvāk, tur var labi redzēt molu) es gribētu nosaukt par “mirušo punktu”. Lieta tāda, ka rodas sajūta, ka tu vari airēt cik gribi, bet zeme kā nepaliek tuvāk, tā nepaliek. To mēs vēl spilgtāk izbaudījām atpakaļceļā. Lai justu rezultātu, ir jāairē apmēram pusotru stundu. Tikko ieraudzījuši bāku, metam pie malas kompasu un nospraužam ceļu uz bāku. Airēšana uzreiz sokas taisnāk.

Kad mājām varēja izšķirt logus, izlikās, ka nu jau klāt esam. Tajā brīdī es izdarīju to, ko nedarīšu vairs nekad (un jūs arī nedariet); atļāvos aizsmēķēt. Gandrīz iedzīvojos miokardā. Un īstenībā jāairē vēl bija tik tālu. Tad mēs sapratām, ka jātic ir kompasam. Bāka palika arvien lielāka, bet vēja ģeneratori un krasts – tāds pats. Nolemjam, ka plāns apbraukt bāku un piestāt tālāk krastā neder; jūrā acīm tomēr īsti ticēt nevar.

Spēki pamazām iet uz galu, nekas, izkāpsim krastā – atpūtīsimies. Sāk smirdēt pēc cepta. Vismaz man tā šķiet. Esam tuvāk. Bāka jau ir liela, kā koki tuvumā. Aplauziens; bāka ir jūrā, tur nav kur izkāpt un atpūsties. Ar gribasspēku ticam kompasam un kartei – bāka ir tuvākais punkts un uz cietzemes. Tuvāk jau iezīmējas mola aprises. Nākošā aizdoma; molam ir stāvas betona sienas, izkāpt krastā neizdosies. Turpinām airēt uz bāku un nopriecājamies – bāka ir viesmīlīga, akmeņains krasts, ~ 20 grādu leņķī, uzbēruma malā sauļojas un pastaigājas vietējie pilsoņi un tūristi.

***

Klāt esam. Pirmais šovs – izkāpšana no laivas. Ķermeņi stīvi, taču kāda bauda beidzot izstaipīties. Raivis Ernstsons kā uz burvju mājienu izvelk trīs aliņus bundžās – veselības eliksīrs. Veldzējamies pēc tālā ceļa. Ieturam pusdienas. Sazvanīt dzimteni nav grūti – LV LMT vai EMT GSM ziņa – “klāt esam”. Statistikai – brauciena ilgums 9.00 -13.45, tātad – ~ 5 stundas.

Pēc pirmās eiforijas sākam domāt, kur lai noparkojas.

Izpētam apkārtni ar tālskati. Izskatās, ka būs jāpaliek tepat tuvumā. Jau no jūras redzējām ostu (drīzāk jahtu piestātni), interesanti, kas ir tālāk, bet rīt jābrauc atpakaļ, airēšana ir pēdējais, kas nāk prātā. Gar krastu ceļš, vietējie un tūristi ar teltīm okupējuši šauro ceļa-jūrmalas strēmeli, ir sestdiena. Vadoties no esošās situācijas par optimālu apmetnes vietu izvēlamies ieloci pirms vēja ģeneratoriem (tie divi mazie baltie uz zemes tālumā ir ģeneratri) labajā pusē. Kreisā puse no bākas ir purvaina dūksts. Dodamies uz izvēlēto vietu labajā pusē.

Apmetne

No karstās pusdienas saules tur, kur bijām mēs, paslēpties nevar. Varbūt jāiet pāri ceļam, taču laivu bez pieskatīšanas atstāt arī nešķiet īsti pareizi. Un arī uzkarsušā mežā faktiski darīt nav ko. Izvēlamies raksturīgu vietu – saulē izdegušu kadiģu krūmaini. Zemāk attēlā redzamais mežs jau ir pāri ceļam. Ceļš nežēlīgi put, bet par laimi uz otru pusi.

Un tagad esiet pazīstami; mazie riebīgie Sāremā odi. Tie ir divreiz mazāki kā mūsu odi un vismaz trīsreiz niknāki. Es gribēju atvest dažus īpatņus uz Latviju, bet neatradu piemērotu iepakojumu. Beigās atvedu Slaveno Sāremā Oli, kas izskatās pēc parasta Latvijas oļa, tikai ir no Sāremā. Par odu skaitu neņemos spriest, viens…divi…daudz. Kā pārliecinājāmies vakarā, kad iekūrām uguni, Sāremā odi mierīgi dzīvo arī ugunskurā. Odi mums sagādāja ne mazums problēmu.

Sāksim ar to, ka pēc tālā ceļa gribējās atpūsties.
Pavēni atrast grūti. Mans ceļabiedrs, nolēmis paslēpties no odiem guļammaisā. To viņš nedara labprātīgi, jo ir pusdienlaiks, apmēram 30 grādi pēc Celsija, bezvējš. Ticiet vai nē, ilgi viņš neizturēja. Vakars un nakts sagādāja vēl lielākas mokas, jo odiem ēna patīk, ugunskurs ar svaigu kadiķu zaru dūmiem viņus pievilina. Man nebija tik advancēts guļammaiss kā kolēģim (mazāks) un tas beidzās ar to, ka ap vieniem naktī, pilnīgā nervu sabrukumā pārvācos uz pašu jūras krastu pagulēt uz akmeņiem. Ap trijiem naktī sāku nenormāli trīcēt – auksts pēc suņa, bet ārā nelīdu… nu i ..
Tagad atgriezīsimies atpakaļ dienā. Pēc neveiksmīgā mēģinājuma pagulēt, Raivis aiziet paklaiņot pa teritoriju, savukārt es atlaižos turpat. Mehāniski dauzu odus, beidzot atkorķēju savu (protams, ka man bija) 0,5. Slinki malkojot vēroju kaijas, kas Sāres galā ir ļoti daudz. Tās baros lido virs galvas un ik pa brīdim atslābina sfinkterus. Tajā brīdī pār mani nāk apgaismība; tās sieviešu balsis, kas mani vajāja jūrā īstenībā ir kaijas. Sazvanos ar Rolfu; “aļo šef – ziņo, ko saka windguru.” Šefs forwardē problemātiku cilvēkam ar pieslēgumu un ziņo – viss kārtībā, rīt var braukt atpakaļ. Man kluss kreņķis, ka nenoiet greizi, viss ir smalki jāizplāno pēc laika.

Tūrisms

Ir apmēram astoņi vakarā, varbūt deviņi.

Raivis atgriežas no klaiņojuma. Viņam gribējās aiziet uz veikalu (jo naudas mums nebija, savukārt viņam bija līdzi bankas karte), taču vietējo aptaujā noskaidrojās skarbā realitāte (skat.attēlu zemāk.)

Mērot 13 kilometrus uz tuvējo kultūras centru nebija iekāriena ne ar laivu, ne kājām. Atliek vien iztikt ar to, kas ir. Arī es nolemju paklaiņot. Visvieglāk sasniedzamā vieta attiecīgi ir tūrsima objekts – bāka (since 1969).

Tāpat tur ir tādas kā zemes strēles vai mākslīgi uzbērumi, kas kartē izskatās pēc nelielām salām. Dzīvošanai nepiemērotas platības, taču pa tām var ieiet diezgan tālu jūrā.

Ap bāku ņudz cilvēki Latvieši tur ir vismaz puse no populācijas, ja ne vairāk. Sadzīti baros, atvesti no Tallinas autobusos un ar privātajiem auto, klimst apkārt nolemtām sejām. Pēc tam viņus sadzīs atpakaļ autobusos un aizvedīs uz Sāremā centrālo daļu.
Apzinājis lokālo ģeogrāfiju un sociumu esmu apmierinājis savu zinātkāri. Uz apmetni eju gar jūras krastu.

Naktsmiers. Iekuram uguni, nelīdz. Beigās pieņemam realitāti un mēģinām gulēt kā nu sanāk.

Uz kontinentu

No rīta plānots izbraukt sešos. Pie šī plāna arī pieturamies. Piecos zvana modinātājs. Pamostos pirmais, jo man ir auksti. Drebinādamies saģērbjos, izstaipos, uzpīpēju. Lai nejustos tik vientuļi, pamodinu kolēģi, kurš tajā brīdī ir laimīgi iemidzis. Lēnām kustamies. Ap pussešiem nakts drēgnums pazūd, iestājas rīts. Līdz ar to arī optimisms.

Sakravājamies, aiziet…

Jau atstājot Sāres krastu mūs cenšas panākt migla – tā tuvojas no salas puses un apņem krastu. Jūrā dūmaka, Latviju neredz. Apkārt klusums, visi vēl guļ. Mēs airējam. Tā nesteidzīgi, kamēr iekustas stīvie kauli. Sāp rokas un pleci. Esmu noberzis muguru pret laivas sēžamcauruma augšējo aizmugurējo daļu (konstrukcijas nepilnība). Mēģinu atspiesties pret vesti, taču tā uzbrauc augšā. Pamazām iesildamies, rokas sāk kustēties. Dūmaka dzenas mums pakaļ. Saulei nedaudz pakāpjoties izveidojas dīvains skats; kreisajā pusē no mūsu laivas ir balta siena, cauri kurai mēģina izlauzties saule, labajā – skaidra debess. Saule ceļas arvien augstāk un spīd kreisajā acī. Airēju ar aizmiegtu aci.

Šoreiz ir pretējs efekts – Sāre paliek aiz mums, bet bāka būs liela vēl ilgi. Atpūta. Paēdam brokastis. Turpinām airēt. Esam airējuši divas stundas. Noairētos kilometrus prognozējam pēc patērētā laika. Aprēķins – vidēji 6km stundā.

Saule ceļas arvien augstāk un turpina spīdēt vienā acī – labi, ka nav tieši sejā (tas vēlreiz apstiprina domas braukt līdz ar gaismu pareizību). Ap šo laiku parādās solītais nelielais vējš no muguras; praktiski nejūtams, tas tomēr nedaudz palīdz. Lai gan pēc laika tā nevajadzētu būt, ieraugām pirmo kuģi. Vai tas būtu mums zināmais kuģu ceļš? Tomēr krasts ir pārāk tālu, dūmakā tīts. Palaižam garām kuģi. Tā arī ir; kuģis vēlāk pagriežas pa 90 grādiem uz Igaunijas pusi.

Sākam uzmanīties, jo ja pa labi no mums redzamība ir laba, tad pa kreisi žilbina “saulainā migla”, kuģi tālu nevarētu redzēt. Turpinām braukt pēc kompasa. Pēc laika esam veikuši apmēram divas trešdaļas ceļa. Drīz arī ieraugām kuģu ceļu. Uz tā palaidām vēl divus kuģus; viens no tiem bija diezgan tuvu (varēja redzēt kā pa klāju staigā cilvēks) piekrauts kravas kuģis, kura radītie viļņi tika arī mums. Mums nav viena brunča, tāpēc pret viļņiem izturamies maksimāli piesardzīgi, braucam cauri ar priekšgalu. Uztrauc arī dzirdētās baumas par pērkona negaisu, lai gan nevajadzētu būt, vismaz no rīta vēl nav tik karsts.

Acis diezgan apžilbušas, grūti redzēt. Jūra, lai gan ir mierīga, izskatās tādām kā milzu lēzenām bedrēm, kas protams tā nav. Airējam, atpūšamies, airējam lēni, ieejam ritmā, piedodam ātrumu utt.

Beidzot krasta līnijā varam izšķirt koku galotnes. Kārtējais “mēs nemaz netiekam tuvāk un tāpēc nav jēgas airēt” efekts. Zināma lieta, tas vairs nepārsteidz. Nākamā izklaide – kura piekrastes vieta ir vistuvāk no mums. Izskatās, ka Slīteres rezervāta uzkalni. Airējam puslīdz pēc kompasa, puslīdz pēc orientiera – augstākās vietas krastā. Nu jau esam pavisam tuvu – jūrā zvejnieku boja, nav tīkla karodziņš, bet kaut kāds orientieris. Vēlāk izdomājām, ka varētu būt apmēram 3 km no krasta.

Pētām, kur esam nokļuvuši. Krastā viz ūdens, jau redzēta vieta, izskatās, ka jūrā ietek upe. Manuprāt Irbes upe. Mana noberztā mugura – grūti pret to atspiesties. Tiem, kuri nesaprata – no Irbes līdz Mazirbei, kur ir galamērķis, ir vēl 10 kilometri (klāt tiem 30, ko esam veikuši). Tomēr nē, par laimi sēklis. Krastā esam. Pulkstens rāda divpadsmit. Grūti aprakstāms gandarījums. Pajautājam, kur esam. MAZIRBE. Līdz skatu tornim, kas bija iecerēts kā redzams orientieris no jūras 500 m. Gandarījums kļūst neaprakstāms. Braucot pēc kompasa esam kļūdījušies 500 metrus, kas, manuprāt uz 30 km ir OK.

Svētdienas vakars. Esmu Rendā. Vēroju Abavu. Pa upi uz leju slinki plosto pārkarsuši laivotāji, šiem alus beidzies. Parastais jautājums; “Līdz Rendai tālu?”. Man PO. Esmu sasniedzis stāvokli, ka šāds brauciens mani nevilina. Nu varbūt ziemā.{:}