Brauciens pa Latgales ezeriem un Tartaku

Kaspars Omuls,08.2009.

Mums ar Līgu šis ir sanācis tāds slinkais atvaļinājums, bez aviobiļešu iepirkšanas stresiem un ārzemju braucienu plānošanas. Vienu nedēļu no suņu dienām veltījām, lai padzīvotos pa maniem laukiem Latgalē, un bija plāns arī uztaisīt pāris dienu laivu braucienu kaut kur tuvējā apkārtnē.

Sākotnēji precīzas idejas par maršrutu nebija, tomēr sirdī bija tāda kā tukšuma sajūta, ka neesam mēs pa to Tartaku braukuši. Kas ir Tartaks? Ir tāda upīte. Biju par to lasījis internetā, bet redzējis nebiju.

Krāslavas TIC-ā dabūjām informāciju par viesu mājām, kas iznomā laivas. Redzu, ka tur ir minēts arī maršruts pa ezeriem – sākot ar Drīdzi, un beidzot ar Jazinku. Tas tiek minēts kā 2 dienu maršruts ar 25 km, bet mums ar Līgu ar to pietiek labi ja vienai dienai. Kartē atzīmēts, ka no Jazinka ir savienojums (Zelta upīte) mazu ezeriņu (Raudiņu ezers), kur tas turpinās un aiziet uz Bēšona ezeru. Un no turienes „kartē ir atzīmēts” savienojums ar Sekļa ezeru, aiz kura sākas nākošā savienoto ezeru sērija, no kuras iztek Tartaks. Sirdī ir cerība – ja nu ezeru maršrutu var apvienot ar Tartaku? Nolēmām, ka brauksim tik tālu, cik tiksim divās dienās.

Zvanu uz Ezersētu, kas iznomā divvietīgus kanoe. Parunājot ar saimnieku Aināru, izrādās, ka viņam ir arī smailes (Perception Vista), un ar Līgu izlemjam īrēt to. Tā arī daru, sarunājam, ka rītdien no rīta tiksimies Dridža viesu mājā (tur ir liels un, diemžēl nepelnīti tukšs atpūtas komplekss) pie Skaistas, kur ir starts.

Attiecībā uz „kartē atzīmētajiem” savienojumiem starp Jazinkas – Bēšona un Bēšona – Sekļa ezeriem Ainārs saka, ka tur nekādu savienojumu neesot. Vismaz, neesot bijis tai laikā, kad viņš pēdējo reizi tur mēģinājis braukt. Es optimistiski nospriežu, ka tas noteikti bija sen, un ja arī tur galīgi nevarēs braukt, tad gan jau laivas varēs pārnest.

Tipiskā brauciena sastāvdaļa – braukšana cauri kaut kam zaļam. Protams, ka no ezera tiltiņš nav redzams, un viss krasts izskatās vienāds. Lai to atrastu, vajag intuīciju un zināmas orientēšanās spējas.
Savienojums starp Drīdža un Ota ezeriem
Atkal braucam pa pļavu. Savienojums – Dubnas upes gabals – starp Ārdava un Leja ezeriem.
Kā mēs pārvarējām pārnesienu starp Cārmina un Jazinkas ezeriem

Kā nu tas bija, kā ne, bet ap 6iem vakarā bijām nokļuvuši pie Jazinka ezera gala un Zelta upītes. Sākumā neizskatās nemaz tik bezcerīgi – ūdens līmenis ir pietiekošs. Tomēr, iebraucot dziļāk, redzam, ka koki ir sagāzušies viens aiz otra. Varētu mēģināt kulties tur cauri (līdz Raudiņu ezeram ir ap 2 km, un pēc tam vēl ap 1,5 km), bet upītes dibens ir purvains, krasti šūpojas, un mēs nospriežam, ka bez zāģa te nav ko darīt. Žēl – būtu iedomājies, būtu paņēmis līdz. Pagarinātu maršrutu.

Tad nu mums bija jādomā, ko darīt tālāk. Ainārs bija piedāvājis, ka, ja mēs līdz dienas vakaram tiekam līdz Jazinkam (cik izskatījās, viņš sākotnēji neticēja, ka mēs tik tālu varētu tikt ), tad mēs varam tur pārnakšņot, un viņš nākošajā rītā mūs pārvedīs uz Bēšonu.

Līga balsoja par šo iespēju, bet man tomēr tā nepatika. Tas kaut kā atgādināja ķeršanos pie atsaitēm klinšu maršrutā – maršrutu pieveikt, protams, palīdz, bet gandarījuma sajūta kaut kur zūd. 2 km pārnesiens no Jazinka līdz Bēšonam, un nepilna kilometra pārnesiens no Bēšona līdz Seklim man vēl arvien īsti nelikās kā arguments atteikties no mēģinājuma pieveikt maršrutu pašu spēkiem.

Sāku vilkt laivu. Viegli neiet. Līga sākumā iet pa mežu trallinādama un nesdama maisus (viņa nepiekrita pārnešanai, un mēs vienojāmies, ka laivu stiepju es pats), bet, iedvesmota no maniem titāniskajiem pūliņiem, arī mēģina veiksmi. Tad es piekabinu pie laivas jostas somiņu kā papildus atbalstu (jo velku laivu aiz priekšējā roktura – tagad papildus uzkaru to plecā). Un tad Līga sāk vilkt laivu aiz jostas somiņas…

Tas ir tas, ko sauc par inovāciju. Pa priežu mežu laiva iet kā putns. Pievienojam manai jostas somiņai vēl vienu vestes jostu, un, cenzdamies nesamīcīt sēnes (tur ir fantastiskas sēņu vietas – pat pēc tam, kad mēs pa tām braukājām ar laivu), priecīgi velkam laivu uz Bēšonu.

Pa priežu mežu Percepcion Vista gāja kā putns

Pie Bēšona konstatējam, ka esam pazaudējuši sēdeklīša pārvalku. Stundu vēl notērējām uz tā meklējumiem, tad turpinām ceļu. Bēšona galā ir savienojums ar Sekļa ezeru, taču caurtekai zem šosejas ir priekšā aizvilkts režģis. Apskatoties, nav brīnums, kāpēc tā – caurteka ir vairākus desmitus metru gara, tā tik vēl trūka, ka kāds tur iespertos ar laivu. Ceļa otrā pusē grāvis ir aizaudzis.
Atkal velkam, un te nu jākonstatē, ka pa zāli Vista nemaz tik labi neiet. Mokāmies atspērušies. Pa nopļautu sienu ir labāk.

Saulriets, iebraucot Sekļa ezerā. Tālumā – gulbis, kuru es mēģināju piezūmot pie saulrieta, savukārt, viņš pūlējās izšmaukt no kadra, kamēr es regulēju fotoaparātu

Tālāk – atkal airēšana, bet jau jādomā par naktsmītnes meklēšanu. Ezera krasti ir diezgan bieži apdzīvoti, pauguraini, pie krastiem – purvaini un aizauguši niedrēm. Izskatās slikti. Tomēr, kempingam „Aglonas Alpi” lepni pabraucam garām – tā, itkā mūs nemaz neinteresētu naktsmājas.
Izbraucam cauri Sekļu ezeram un Raudiņu ezeram (dīvaini, bet šai rajonā ir divi ezeri ar vienādu nosaukumu), un lai nokļūtu nākamajā ezerā – Tūleišu ezerā, kārtējais pārnesiens. Nu jau tikai pāris desmit metri, pāri šosejai. Un aiz tā – apsolītā zeme.  Kapsēta, aiz kuras redzams skaists smilšu kalniņš, kas izskatās kā radīts teltsvietai.
Piebraucam tuvāk, un izrādās, ka kalniņā ir arī pludmale. Uzslienam telti, paēdam vakariņas, izpeldamies, un liekamies uz auss.
Nākamajā rītā veicam šo pašu procedūru pretējā virzienā – pieceļamies, paēdam brokastis un nojaucam telti. Līga vēl aizdodas uz netālajām mājām pēc ūdens, jo ezera ūdeni tuvējās kapsētas dēļ tomēr dzert negribam. Interesanti, ka aka ir ļoti dziļa, bet ar maz ūdens. Saimnieks visu izskaidro ar plūstošajām smiltīm.
Ātri iziramies cauri Piertspakuram, Jagodkas ezeram un Dziļūksnim, un nu sākas mūsu sapņu upe – Tartaks. Līdz Cirišu HES-am tas ir samērā dziļš un mierīgs.
Cirišu HES-s ir interesanta būve. Upe satek iekšā divās caurulēs un pa tām tiek novadīta uz leju pa uzbērumu, kur atkal iztek laukā. Vareni tas cilvēks to dabu pakļauj. Žēl tik, ka pie cauruļu iztekas redzam vairākas beigtas zivis.
Turpinām airēšanu pa Tartaku, un diezgan drīz – pēc Pakaļņu ezera – kļūst interesanti. Upe ir ļoti skaista – gan mežš, gan kristāldzidrais ūdens, gan akmeņi upes dibenā, gan jautri čalojošās straujtecītes.
Straujtecīšu, vispār, bija daudz.
Sākumā mēs par tām priecājāmies. Pēc tam tās sāka besīt. Un pēc tam mēs kritām izmisumā. Jo, ar nelieliem izņēmumiem, šais straujtecēs nebija nekādu iespēju izbraukt ar laivu. Vismaz ne divatā.

Upīte ir burvīga – skaists mežs, dzidrs ūdens un daudz straujteču

Mocījāmies tā un šitā, bet beigu beigās nonācām pie tā, ka Līga brauc laivā un slalomē pa straujtecēm un kokiem (starp citu, neapbraucamu sagāzumu nebija daudz), bet es ar kājām bridu pa upes dibenu. Samērā sāpīgs process – par cik upes dibens sastāvēja pārsvarā no akmeņiem, tad man kājas vēl tagad ir nobrāzumos. Botas, kas bija ūdensmaisā, bija slinkums vilkt. Nav viegli tā – iet, zināt, ka ir botas, bet nevilkt tās slinkuma dēļ.
Upē bija arī posmi, kas gāja caur pļavām, nevis mežu. Tajos straujteču nebija, tomēr, līkumi bija tik bieži, ka arī te, lai tiktu uz priekšu kaut cik ātri, bija vajadzīga saskaņota airēšana.
Ap 2iem, kad bijām izpeldējuši zem viena tilta, zvanīja Ainārs. Jautāja, kur mēs esam. Mēs bijām kļūdaini izdomājuši, ka šis ir pēdējais tilts pirms Višķu ūdenskrātuves, un tā arī viņam pateicām. Viņš teica, ka tālāk esot viens vecs dzirnavu aizsprosts, un pēc tam straujteču vairs neesot. Tomēr, konkrētu finiša laiku Višķu stacijā nesarunājām.
Un labi, ka tā.
Kad turpmākajā posmā pārvarējām ne tikai nojauktu dzirnavu aizsprostu (bet tādu uz upes bija daudz), bet arī kādas piecas straujteces, mēs sākām domāt, ka varbūt kļūdāmies attiecībā uz atrašanās vietu.

Labākais pārvietošanās veids – Līga ar laivu, es – ar kājām pa upi

Savādāk, sevišķi lielas dažādības mūsu pārgājienā pa Tartaku vairs nebija, ja atskaita to, ka beidzās ēdamais, un beigu daļā bija diezgan daudz koku sagāzumu. Lielākajā daļā mūsu veiktā maršruta tie bija izgriezti.
Pēc 6iem beidzot sasniedzām „pēdējo tiltu” pie Podgurjes. Laika gaitā jau bijām izlēmuši, ka tur arī jātaisa finišs – lai arī līdz Višķu ūdenskrātuvei nebija baigi tālu atlicis, tomēr nepieciešamo laiku prognozēt nevarējām, un negribējām, lai Aināram sanāk mums vēlu braukt pakaļ.
Tā nu sazvanījām Aināru, kurš vairs mums neuzticējās un 3 reizes pārprasīja, vai tur ir dzirnavu aizsprosts. Es aizsprostu neredzēju, dzirdēju tikai ūdens krākšanu, bet teicu, ka ir.
Ainārs mūs savāc, un, vadot laiku patīkamās sarunās ap un par laivošanas piedzīvojumiem, aiztransportē mūs uz startu Dridžu viesu mājā. Un mēs dodamies atpakaļ uz mājām. Pa ceļam redzam kārtējo fantastisko saulrietu, kā arī nogāž balts lietus. Viļānos, kur ir manu senču dzīvoklis, viss ir sauss.
Sirdī paliek vēlme izmēģināt Tartaku pavasara vai rudens palos. Šai laika periodā tas varētu būt ļoti interesants piedzīvojums, daudzo straujteču un aso līkumu dēļ.

Daži fakti, kas var noderēt citiem:

  • Mūsu maršruta garums – ~54 km. Pirmajā dienā 34 km, otrajā – ap 20. Diezgan optimāli būtu plānot maršrutu ar nakšņošanu Jazinkā – tas ir ~25 km no starta, un tur ir iekārtota atpūtas vieta.
  • Ezeru ķēde: Starts viesu mājā „Dridži” -> Drīdzis -> Ots -> Ārdava ezera Soleimu līcis -> Ārdavs -> Ploteņš -> Dubna -> Lejs -> Cārmins -> ~ 300 m pārnesiens -> Jazinka ezers -> 2 km pārnesiens -> Bēšona ezers -> <1 km pārnesiens -> Sekļu ezers -> Raudiņu ezers -> pārnesiens pāri ceļa uzbērumam -> Tūleišu ezers -> Piertspakurs -> Jagodku ezers -> Dziļūksnis -> Tartaks -> apnesiens pie Cirišu HES -> Tartaks -> Pakaļņa ezers -> Tartaks …. finišs pie Podgurjes.
  • Tālāk vēl varētu braukt līdz Višķu ūdenskrātuvei un no tās – iespējams – pa Dubnu tālāk uz Daugavu. Bet tur mēs nebijām. Ainārs arī teica, ka Dubna esot vienos vienīgos mazajos HES-os.

Ainārs teica, ka vēl esot otra ezeru ķēde, kas sākas no Ilzes ezera un iet uz Rušonu. Tāpat, viņš teica, ka pavasara palos arī Rēzeknes upe esot interesanta, sākot no Rēzeknes pilsētas.

Iekārtotas atpūtas vietas, ko mēs pamanījām:

  • Soleimu līcī (laikam) – viesu māja
  • Jazinka ezerā – Latvijas Valsts Mežu iekārtota atpūtas vieta. Netālu ir Velnezers, ko arī var pie reizes apskatīt.
  • Sekļu ezerā – kempings „Aglonas Alpi”
  • uz Tartaka – norāde uz viesu māju un teltsvietām. Varēja būt kaut kur ap pusceļu no tā gabala, ko mēs braucām pa Tartaku.
  • Laivu īre:

“Ezersētas” (Percepcion Vista + vestes uz divām dienām + transports) mums izmaksāja 34 Ls (laiva – 10 Ls, 1 veste – 1 Ls dienā).

Comments are closed.