Kā cīnīties ar atkritumiem laivojot? (arī atbildes)

Sauklis ar bildīti „Neatstāj upes krastos atkritumus” uz kuru sociālajos tīklos daudz nedomājot visi visiem spiež „Like” ir jauki, taču atbildes uz jautājumu “kā cīnīties ar atkritumiem?” nesniedz un atkritumi upes krastos populārākajos maršrutos joprojām ir problēma.

Skarbā realitāte: negatīvās sekas, ja laivu noma aizrāda klientiem par upes krastos atstātiem atkritumiem, kā piemērs aplūkojamas „ Jūras Laivu” Feisbuka „Reviews” sadaļā. Runa par astoņiem reviews ar vienu zvaigznīti: visu astoņu “1-zvaigznīšu” autori ir viens(!) klients – atsevišķa laivotāju kompānija.  No biznesa viedokļa drošāk ir neliet eļļu ugunī – ar klientu “pa labam”, un viņu atstātos atkritumus savākt pašiem.

Hipotēze: tā laivu noma, kas katram, kurš pēc divu dienu laivu brauciena atgriežas bez miskastes maisa, norādīs uz „cūkmena” faktoru, riskē zaudēt daļu klientu, jo cilvēkiem pārsvarā nepatīk, ka uz to norāda, pat ja viņi to noklusē.

Tie, kuriem piedzīvojums dabā  ir aicinājums pēc sevis upes krastos neatstāj atkritumus, ir saprotoši un mēslotājus nosodoši, dažreiz pat savācot un atvedot uz maršruta beigām svešus atkritumus.
Savukārt tiem, kuri pēc sevis atstāj atkritumus, aizrādījumi ļoti nepatīk, bet stilu viņi nemaina.

Kuri ir tie, kas atstāj atkritumus un kuri ir tie, kas neatstāj?

Par katru konkrētu kompāniju iepriekš nevar zināt. Dažkārt šķiet – šie jau nu atkritumus neatsās, bet atstāj. Dažkārt ir otrādi. Tas redzams finišā, kad tiek nodotas laivas.

Pēc vairāk kā 10 gadu novērojumiem atkritumus drīzāk neatstāj tie, kuri:
• laivo nesezonā;
• laivo sezonā, bet ietilpst kategorijā, kuriem laivošana ir hobijs – „laivotāji” , jeb „ūdenstūristi”;
• vienkārši sakarīgi klienti, kas varbūt laivo reizi gadā vai pat retāk, un ar kuriem nav problēmu arī citos jautājumos, piemēram, viņi finišā nenodos dubļos sabradātas vestes, saliektus airus, palīdzēs laivu vedējam uzcelt uz piekabes laivu u.tml.;
• sporta spēles ar grupas vadītāju.

Atkritumus biežāk atstāj (ar Jūsu tiesībām nepiekrist):
• grūti aprakstāma ļaužu grupa, ko bieži raksturo liels dalībnieku skaits – kompānijā ir draugi, draugu draugi un citi radinieki. Šādu ļaužu grupu raksturo arī, piemēram, haotiska došanās upē;
• sarežģīts gadījums gan salauzta inventāra, gan atkritumu kontekstā – korporatīvie klienti (tas, protams, neattiecas uz visiem darba kolektīvu braucieniem, bet statistiski tā tomēr ir). Viņu parasti ir daudz, uz upes tiek svinēts ne pa jokam un arī grupas organizācija mēdz pieklibot. 
• makšķernieki. Neattiecas uz laivotājiem, taču upes krasti tie paši un pārbaudīts fakts – viens makšķernieks spēj atstāt daudz vairāk atkritumu kā viens laivotājs.

Ko darīt?

Ir vairākas versijas. Viena no tām ir „burkāna” pieeja – piemēram, dot līdzi atkritumu maisus un tiem, kuri tos finišā atdod piepildītus, motivācijai – atlaide laivu nomai. Apskatot ideālistiski – darbojas.

Apskatot praktiski – mēs dzīvojam tirgus ekonomikā.

Iedomāsimies, cik daudz atkritumu saražo 100-200 cilvēki vienai laivu nomai nedēļas nogalē (un sezonas karstākajās nedēļās gandrīz katru dienu) x 12 nedēļas sezonā un cik atkritumu izvešana izmaksā laivu iznomātājam (jau tagad maksā miljonu, drīz kļūšot vēl divreiz dārgāka).

Pašvaldībās vai pie lielveikaliem publiskie atkritumu konteineri ir simboliska izmēra un lielākie tiek rūpīgi slēpti un slēgti ciet ar piekaramajām atslēgām.

Tāpēc nebūsim naivi un nedomāsim, ka laivu nomas ir izņēmums un priecājas par „nepaceļamiem” atkritumu kalniem, kas krājas to teritorijā (nez kāpēc lasot Facebook’u radies iespaids, kam nepiekrītu, ka laivu nomas par to priecājas).

Laivu iznomātājiem vislabāk patiktu princips „varēji atvest, vari arī aizvest!”

Cik zinu, neskatoties uz to, lielākā daļu laivu nomu tomēr pieņem no laivotājiem atkritumus. Arī mēs. Labāk tā, nekā upe kļūst klientiem nebaudāma. Daudzas laivu nomas arī pašas vāc atkritumus upju krastos. Ir protams arī tādas laivu nomas, kuras tikai patērē dabas resursus un nekur neko nevāc.

Pretēja teorija par ko tiek domāts ir „pātagas” pieeja. Laivotāju un makšķernieku iecienītajā Irbes upē par atkritumiem apmetnes vietās daļēji parūpējas Valsts meži, kas nedaudz risina problēmu. Taču visās upēs tā nav. Šajā gadījumā tuvējā pašvaldība varētu uzņemties atbildību par atkritumu apsaimniekošanu, tirgojot biļetes laivošanai pa upi.
Iespējams nav slikta doma. Par visu samaksāts. Medaļas otra puse – varbūt nav tik vienkārši, ja pats laivojot atkritumus neatstāju un par to, ka atstāj citi, nevēlos maksāt.
Daudz neskaidrību: cik ņemsim no viena cilvēka, ja viņš atkritumus neatstāj un negrib maksāt rēķinu par neizmantotu pakalpojumu, tad vēl jautājums vai visi maksās, kurš un kā kontrolēs. Vēl jautājums vai laivotāji maksās par atkritumu ražotājiem – makšķerniekiem un ja nē, tad kurš kontrolēs katru makšķernieku, kurš sēž krūmu pudurā un cik tas vispār maksā? Būs vienas vai divu dienu biļetes? Vai iekasēt maksu un sodīt par atrašanos publiskos ūdeņos gadījumā nav rekets? Te ir daudz nianšu un teorētiski var sanākt neatrisināmas problēmas.

Ja kāds šo īstenos, dzīvosim – redzēsim.

No teorijas pie prakses

Jūlijā sākas lielo laivotāju grupu laiks un līdz ar to sākas ikgadējā atkritumu krīze. Jūlijā un augustā lielā mērā mainās klientu profils – vairs nav runa par laivošanu, bet par brīvdienām laivās uz ūdens.

Cilvēki brauc atpūsties sev neko neatsakot un vēlas, lai brīvdienas ir īpašas. Ja sanāk būt lielākā kompānijā, daudziem ir vienalga pa kādu upi laivo, daži pasākuma dalībnieki to nekad pat neuzzin.

Dzeram, dziedam dziesmas. Vakarā pie ugunskura ir patēriņa kulminācija. Pa perimetru vai melnajā atkritumu maisā, kas piekrauts pāri malām (grupa 20-30 cilvēki) mētājas:

• tukšās pudeles;
• tukšas un pustukšas burkas – veselas un pa kādai saplīsušai;
• konservu kārbas;
• taukaini cepamgaļas iepakojumi;
• vienreizējās lietošanas plastmasas glāzes, karotītes, dakšiņas;
• citi iedomājami un neiedomājami galda kultūras priekšmeti un atliekvielas.

[Priekškars krīt] Gaviļnieki rīta noskaņās sēž ap dziestošo ugunskuru. No vakardienas priecīgās svētku sajūtas ne miņas. Nav spēka, bet jābrauc tālāk.

Kaut ko savāc, samet melnajā maisā. Pirmie jau kāpj laivās, brauc tālāk.
Tie, kuri kāpj laivās pēdējie, pārbauda vai nodzēsts ugunskurs un padomā: “nesmuki kaut kā sanāk, varbūt savākt mēslus? Bet melnais maiss ir tik liels un netīrs. Aizņem pusi laivas. Kāpēc man jābūt tam, kurš vāc citu atkritumus?”…. „eh, lai paliek”…

Vākt aiz sevis atkritumus ir nepatīkami. Tas ir fakts. Vākt savu kolēģu atkritumus (kas nav normāla situācija), un vienīgajiem laivot kā miskastes mašīnai, arī ir nepatīkami, turklāt nav taisnīgi.

No otras puses, arī būt „cūkmenam” dziļi sirdī ir nepatīkami (tā domāt liek ticība labajam cilvēkos). Cilvēks, nokļūstot barā, sāk uzvesties dīvaini. Iespējams, atpūšoties ar ģimeni, vienmēr savāc atkritumus, pa automašīnas logu neko ārā nemet un māca to saviem bērniem, bet nokļūstot lielā barā, iestājas kolektīvā bezatbildība.

Kā izvairīties no atkritumu problēmas?

Kā cīnīties ar pašu saražotajiem atkritumiem laivu braucienā? Mūsu pieredze – nevis apkarojot saražotos atkritumus, bet tos neražojot. Mazākās grupās vai, kur visi viens otru labi pazīst, tas ir vienkārši: atliek ieplānot līdzi ņemamo pārtiku tā, lai patērēšanas rezultātā:

• nerastos atkritumi (to būtu maz);
• atkritumi nebūtu apgrūtinājums turpmākai pārvadāšanai laivā.

Alus un konservi

Piemēram, alu var ņemt bundžās. Pirmkārt – jāpārvadā krietni mazāks svars kā pudeļu gadījumā, otrkārt – izdzertu bundžu var sakompaktēt ļoti mazu.

Sliktāk ir ar konservu kārbām. Lai arī tās var mazgāt un ar akmeni sadauzīt mazas, bundžas vienalga būs eļļainas un taukainas, ar asām malām – tātad nepatīkami pārvadāt. Tas pats attiecas uz polietilēna cepamgaļas un līdzīgiem iepakojumiem – tos tīrus nedabūt.

Risinājumi –
a) aizstāt konservus un Maxima’s šašlikus ar, piemēram, dabīgo gaļu un pārvadāt plastmasas pārtikas kārbā. Tukšo kārbu pie upes var izmazgāt un tad salikt iekšā vēl šādus tādus niekus, vāks ciet un vedam prom kaut vai iepakotu kopā ar guļammaisu. Tīri, glīti nav apgrūtinoši. Ja jau turpceļā varējāt vest, tad atpakaļceļā vēl ērtāk, jo sver mazāk. Arī produkts vērtīgāks par „tušonku”. Lietojot īstus produktus, ēdiens būs kvalitatīvāks un izmaksas pat lētākas kā pērkot subproduktus.

b) ja slinkums iedziļināties kvalitatīvu produktu meklējumos, tad vēlams pirkt subproduktus laivu braucienam izdevīgos iepakojumus. Izvēle ir plaša – piemēram, pastēte aizskrūvējamā burciņā, kas, atšķirībā no pastētes plēves iepakojumā, sanāk vairākkārt atverams iepakojums, kas nerada šmuci. Tukšajā burkā sastūķējam visādus mazos plēves maisiņus no produktiem, kas bijuši iepakoti plēvē u.tml. Vedam prom tīru, aizskrūvētu burciņu – tāpat kā atvedām.

PET pudeles, vienreiz lietojamie plastmasas šķīvji un vienreiz lietojamās plastmasas glāzes.

Pusi no melnā atkritumu maisa parasti aizņem tieši šie priekšmeti. Attiecībā uz PET pudelēm nav saprotams, kāpēc tās atkritumos tik apskaužami regulāri tiek iemestas nesaspiestā veidā. Aizņem daudz vietas, neērti pārvadāt. No tukšās PET pudeles izspiežam gaisu, saplacinam pudeli un iegūstam kompaktu, pārvadāšanai ērtu priekšmetu.

Plastamasas šķīvju vietā var ņemt papīra šķīvjus. Iemetam ugunskurā un lieta darīta. Atkritumu nav vispār.

Ja katram ir līdzi sava krūzīte, nazītis un dakšiņa (kas teorētiski nav raķešu zinātne), bez vienreiz lietojamajiem traukiem, kas pēc izlietošanas aizpilda melno maisu, var iztikt. Ja pārāk sarežģīti, tad vai jāņem līdzi tik daudz? Ja uz galda stāv iepakojums ar plastmasas traukiem, tad – paņem, paēd no viena šķīvja – izmet. Vēl sagribas ēst, ņem nākošo šķīvi … izmet. Tas pats par glāzēm. Ja grupā kopā 30 cilvēki, tad kā pieaug atkritumu apjoms! Katram varētu pietikt ar vienu šķīvi un 1-2 glāzēm.

Korporatīvie pasākumi un liels dalībnieku skaits

Pasākumos ar lielu dalībnieku skaitu kolektīvā atbildība (t.i., visi atbild par visu, neviens neatbild par neko) nav pati labākā doma. Tajā pat laikā ir arī labi organizētas grupas.
Lai laivu brauciens visiem patiktu un netiktu pazaudēts brauciena dalībnieks vai salauzts inventārs, šādā pasākumā ir jābūt kādam, kas nepieļauj anarhiju. Organizatoram, koordinatoram, atbildīgajam, priekšniekam – sauciet kā gribat. Runājot līdzībās, labs piemērs ir sporta spēles, kur grupas aktivitātes organizē pasākumu vadītāji. Organizatoriskās lietas attiecas arī uz pārtikas programmu un atkritumu jautājumu.

Ņemot vērā visus augstākminētos ieteikumus, samazināt atkritumus pasākumos ar lielu dalībnieku skaitu var papildus ieviešot pārtikas pakas, jeb  groziņus (tā izklausās labāk), ko izdala katrai laivai pirms brauciena. Groziņos ietilpst arī PET pudeles ar ūdeni (pēc satura izlietošanas nav bezsaimnieka pudeļu).

Tas samazina kopgalda postošās sekas.

Vakara programmā cepam, piemēram, desas un ēdam svaigus tomātus ar gurķiem un dillēm. Praktiski nulle atkritumu.

Ir grupas, kurās viena lielāka atkritumu maisa ieviešana un pārvadāšana nerada jautājumus. Ja jautājumi rodas, var pievērsties principam nav kopīgo atkritumu; katrs pats apkalpo savējos.

Ja katram laivotājam ir desmit alus bundžas, tad katrs pats savas izdzertās bundžas, kopā ar savām PET pudelēm un citiem pārtikas „groziņa” iepakojumiem, arī saplacinātas ieliek savā atkritumu formāta iepakojumā (vienā uz laivu) un pats arī pārvadā, nevis liek to darīt kādam citam.

Solidāra situācija – bez viena malējā, kuram nez kāpēc jāpārvadā citu kompānijas dalībnieku treknās konservbundžas un pudeles tikai tāpēc, ka viņš nav „cūkmens”.

Draugu draugi un citi „bratani”

Par šādām grupām priekšlikumu nav. Piemēram, es ar saviem draugiem pazvanu bratanam, lai viņš paņem savus bratanus un paņem stipro alkoholu – litru uz deguna, bet es paņemšu aliņus un pasaukšu beibes un tad visi kopā nolaižam pa upi – par atkritumu savākšanu visdrīzāk nevar būt ne runas. Vienīgā cerība, ka viņiem būs aizmirsies par paiku un būs divi koneservi uz visiem. Iepriecinoši, ka daļa alus bundžu paliek jau startā, un var tapt savāktas uzreiz pēc bratanu ielaišanās upē.

Kopsavilkums

Izvēloties adekvātus pārtikas iepakojumus, var pat ļoti efektīvi samazināt laivu braucienā saražoto atkritumu daudzumu. Ievērojot dažas vienkāršas lietas, pašu saražoto atkritumu pārvadāšana no nepatīkama pienākuma var kļūt par procesu, kas nav apgrūtinājums.
Piedomājot pie pārtikas izvēles (ieplānojot ēdienreizes un tām nepieciešamo pārtiku) piedzīvojums dabā būs izdevies un atliks vairāk laika baudīt dabu, upi un ugunskuru.

Ja nevienam nav vēlmes pārvadāt Lielo Melno Maisu, ieviešam principu, ka katrs rūpējas par saviem atkritumiem. Tādējādi neveidojas kopējie – bezsaimnieka atkritumi. Ieviešot “pārtikas groziņu” principu, kopgalds no tā daudz nezaudē.

„Cūkmenus” tādi nieki neaizkustinās, taču ja zini kādu, kuram šāds atkritumu menedžments laivojot nebija ienācis prātā, bet varētu noderēt, padalies ar šo rakstu!

Jāpiebilst, ka kaut kāda jēga atkritumu problēmas cilāšanai ir – atkritumi apmetnes vietās upju krastos joprojām ir problēma, taču ikdienā redzam, ka laivotāji vairāk sākuši vākt aiz sevis miskasti. Tā ir labā ziņa!

3 Comments

  1. Laivu noma varètu atkritumus šķirot un tie samazinàsies par 2/3 daļām. Tā kā laivu noma ir juridiska persona tad ir tiesibas pieprasīt no izvedēja šķirošanas konteineri. No šāda konteinerā atkritumi izvedami bez maksas .

    • Paldies par ideju! Jā, tādi ir redzēti dažos kempingos.

      Kempingā katrs pats var iemest un sašķirot – izdzer pudeli, apēd konservu un ejot garām iemet pareizajā miskastē.

      Laivu Nomas situācijā ir atšķirīga. No maršrutiem tiek atvesti nesašķiroti atkritumu maisi. “Pa nedēļu” kādam līdz elkoņiem jārakņājas tūristu nodotajos miskastes maisos – jāgatavojas nākamajai nedēļai (un tā visu vasaru). Tas jau ir skarbi. Pāris reizes atkritumu krīzes mēnešos ir mēģināts taisīt vaļā melnos maisus un lasīt ārā stikla pudeles, lai samazinātu apjomu. Izjūtas katrs pats var pārbaudīt vasarā uz 24-48 stundām izliekot saulē uz balkona savu pilno virtuves miskasti un tad šķirot. Pēc šķirošanas pareizināt iespaidus pēc formulas: iespaidi X apjoms X miskastes “aromāta nobriešanas” laiks.

      Tomēr intriga paliek. Mazās šķirošanas miskastes būtu OK arī Laivu Nomās. Laivu Nomās, kurām ir nomas punkts maršrutu tiešā tuvumā, cilvēku kustība uz vietas notiek. Zināmu % varētu samest klienti paši, kamēr labums nav iestāvējies. Izklausās labi un izdevīgi.

      Tas, ka izvedot salādē vienā miskastes mašīnā ar nešķirotajiem atkritumiem šajā gadījumā pat nav būtiski. #LaiDūklavsNogrābstās 🙂

      Diskusija: ar info par šķirošanas konteineru iespēju neviens neuzbāžas. Arī apdzīvotās vietās – šur tur ir, bet visur nemana. Vai atkritumu izvešanas uzņēmumi nereklamē pakalpojumu, jo tas viņiem pašiem ir neizdevīgi? Noderētu izsmeļošs eksperta komentārs par to kā lietas notiek. Piemēram, vai šāds pakalpojums ir pieejams arī viensētās nomalē laukos, kur zemes ceļi (kā mūsu gadījumā) un tomēr – cik tādi konteineri izmaksā – kā zināms par brīvu mēdz būt tikai “siers peļu slazdā” – apgrūtinājumi, citi iespējamie zemūdens akmeņi.

  2. Pārbublikācija no Facebook (https://www.facebook.com/anita.legzdina):

    Zinu, ka dienu pēc Lielā Talka riskēju sabojāt draugiem, kuri lasīs šo ierakstu, brīvdienu, tomēr nevaru klusēt. Apmēram pirms mēneša, ejot pa savu ierasto ceļu uz jūru, ievēroju divus komplektus vecu riepu, kas nekaunīgi bija iemestas grāvī. Protams, labi, ka grāvī, ceļa malā, nevis meža dziļumā. Kaut gan cilvēki, kuri nevīžo pareizi utilizēt riepas, nepūlēsies taču tās stiept tālāk mežā. Tā kā riepas nav manos spēkos savākt un nogādāt modernajā Rojas atkritumu poligonā, 9.aprīlī es aizbraucu uz Rojas domi, kur laipni tiku pat līdz Domes priekšsēdētājai Evai Kārkliņai. Informēju viņu par riepām, kā arī pie reizes par to, ka Ģipkas oficiālajā auto stāvlaukumā (kāpās), kuru pirms dažiem gadiem ierīkoja Latvijas valsts meži, vasarās vienmēr ir pārpildīti atkritumu konteineri, vējš atkritumus nes mežā, meža zvēri izvazā, ciema suņi nāk noēsties tūristu maltīšu pārpalikumus. Bet skats – “pa rubli”. Piebildīšu, ka šajā stāvlaukumā vasarās gandrīz katru nakti piestāj un nakšņo citzemju tūristi.

    Turklāt piefiksēju, ka šogad konteineram pierīkota piekaramā atslēga! Absurds! Labi, ka kāds (protams) bija to atlauzis… Man kauns par šādu skatu, cenšos darīt, ko varu. Tomēr konteiners (mazais, tilpums 180-240 m3), netiek mainīts uz lielāku (esmu zvanījusi uz Rojas domi). Ziniet, pēc sarunas ar Latvijas Zaļā partija Rojas pašvaldības priekšsēdētāju Evu Kārkliņu, man palika šķērmi ap dūšu. Mazais konteiners netiks nomainīts pret lielo un izvest biežāk atkritumus pašvaldība i nedomā izvest – tā jau tērējot 200 eur mēnesī! Mēnesī maksāju lielāku IIN, starp citu. Un vispār – lai tie rīdzinieki uc tūristi ved savus atkritumus sev līdzi, “mums tas neinteresē”, bet mūsu konteineru biežāku izvešanu (vai lielākus) nodrošināt nevaram, principā.

    Un pašvaldības policijai ir uzdevums sekot, lai konteineros nemet! (Nevis, lai met tieši konteineros, ne garām tiem) Un par riepām mežā – centīsimies… Par to, ka vasaras sezona Rojā ilgst labi ja trīs mēnešus un šajā laikā Rojas uzņēmēji cenšas nopelnīt visam gadam, domes priekšsēdētājai, kura dzīvo no šo uzņēmēju nodokļiem, redzams, nav daļas. Vakar domāju – aiziešu paskatīšos “uz riepām”, cerot, ka to tur nebūs. Jā, tās, kuras tuvāk šosejai, bija pazudušas. Vai nu tiešām utilizētas, vai arī kāds uzskatījis, ka vēl noderēs. Bet tās, kuras tuvāk jūrai – tās turpat vien ir. 3 nedēļu laikā domes mēģinājums riepas utilizēt nav izdevies, pat talkas sakarā ne. Un tad nu nolēmu neklusēt… Tik neieinteresētu attieksmi pret dabu savā novadā, tik augstprātīgu attieksmi pret mani – novada iedzīvotāju, kas maksā NĪN un IIN, es uzskatu par aizvainojošu un Latvijas Zaļā partija diskreditējošu, vēl jo vairāk, ka starp 9 (pēc Rojas novada mājaslapā publicētajiem datiem novadā ir apm.4000 iedzīv.) deputātiem 5 (!!!) ir no it kā zaļi domājošas partijas. Raida Roja – lūdzu izziņojiet, ka Rojas novadā publiskajos atkritumu konteineros neko mest nedrīkst! Un drošības pēc tiem pierīkotas piekaramās atslēgas..

Comments are closed