Raivo Šulcs 04.06.2006
Bariņš piedzīvojumu meklētāju ir gatavi doties jūrā. Vedot laivas uz Kolku izskatās daudzsološi. Spīd saule, rādās OK. Saglabājot interesi, nebūs jākuļās pa dīķi, bet nebūs arī lieks “ieberziens”. Arī Windguru stāsta ko līdzīgu: 7-10m/s, nav pirmā reize, pēc prognozes ir priekšstats, ko tas nozīmē, vērā ņemami mākoņi tikai uz vakaru, tieši paspēsim. Kolkā jau pūš niknāk, bet rādās “mākoņains, brīžiem skaidrosies” vai otrādi variants. Instruktāža ar piebildi “nevienam gan tas nav izdevies”, ja sanāk “nolikt uz vāka”. Maija treniņbraucieni no praktiskā viedokļa SOT īpatnību iepazīšanā nav bijuši pa tukšo. Lēmums aizmugurē sēdošajiem piesieties ar štropēm pie laivas. Līdz Ragam braucam gar krastu aiz diviem iemesliem – patrenēties, sastrādāties ekipāžā un grupā, saprast vai visi jūtamies komfortabli.
Piestājam Kolkasragā pārbaudīt vai netek laivas. Laivas netek. Ir parastā problēma: nemākam turēties visi kopā. Uz sēkļa viļniem baltas galotnes, bet ir skaidri redzams, ka tās paliek sēklī un var apbraukt pa labo pusi. Nav tā, ka publika netiek brīdināta – būs jāpacīnās, ja kāds šaubās, šī ir vienīgā iespēja izstāties tagad. Ar mājienu uz mūsu lepnumu – meiteņu ekipāžu. Visiem viss kārtībā. Vēlreiz mājiens ar slapju airi par to, ka mums jāturas kopā. Tā ir vienīgā drošības garantija. Braucam.
Sākums labs, pēc tam parādās meiteņu ekipāžas problēma. Meitenēm viss patīk, viņas smaida, bet laivas turēšana kursā īsti nesokas. Nes jūrā prom no “Kobas” ((c) Krasts, lasi Kolkas bākas). Krasts šodien “kačā būri” vizinot Kāmi (tiem, kuri nav ar žargonu uz tu, trenējas garākam braucienam kopā ar meiteni, kura netrenējas garākam braucienam, bet kurai patīk šitās štelles) un šajā sakarā Krasts pieņem lēmumu paņemt divas papildus meitens tauvā. Redz harēmu viņam griboties 🙂 Variants a) atpakaļ uz Kolkasragu, variants b) uz bāku, bet tad jums skaidrs, ar ko rēķināties. Meitenes izvēlas atbildi b) un turpinām ceļu.
Par spīti zilajām debesīm aiz mākoņa, brāzmas negrasās rimties. Pieņemas spēkā un ilgāk “neatlaiž”. Kuļ jūru. Esam jau diezgan tālu no krasta. Par laimi situācijas nopietnība liek grupai mobilizēties un puslīdz turamies kopā. Brīžiem sanāk gaidīt pēdējās ekipāžas. Man pašam tas gods braukt kā pēdējam, un tas nav no vieglajiem pasākumiem. Pret vidu draņķīgs vilnis no aizmugures parauj vienu ekipāžu un šie “noliek uz vāka”. Gods kam gods, no visām pusēm atskan svilpieni – tātad lielākā daļa tomēr seko līdzi kolēģiem. Laivas sāk grozīties. Šeit jūras kajaka priekšrocība, ar ko braucu rēķinoties, ka nāksies paskraidīt – paspēju pirmais (no pareizās puses, uz ko šajā stāstā būs norāde vēlāk). Krasts aizņemts ar savām trīs beibēm un nav īpaši manevrētspējīgs, Armands mobilizē grupu. Uzguļos, lai papildus nostabilizētu avarējušo laivu, pieturu airi, lai vieglāk iekāpt atpakaļ. Džeki rīkojos ātri un perfekti – airi krītot nav palaisti, saskaņota rīcība; apgāž atpakaļ laivu, viens uzguļas uz priekšgala nostabilizē, otrs veikli ierāpjas no sāna. Tad nosacītajā sausumā esošais kolēģis palīdz otram. Domāju, ka stabilizācija no malas noderēja tieši brīdī, kad laivā kāpa iekšā otrs cilvēks un pieturot airi, lai neaizpeld.
Situācija atrisināta, bet līdz patvērumam vēl ir ko braukt. Brāzmas joprojām pieņemas spēkā un laika apstākļi pārvēršas par vienu lielu un nepārejošu brāzmu. Netālu no “Kobas” iestājas krīze man. Plīstošie sānviļņi komplektā ar brāzmām saķer kajaku un ar spēku un lielu ātrumu met uz sāniem, priekšu, visos virzienos, kā nu sanāk, runājot žargonā, “kolbasī”. Šeit kajaka mīnuss. Kajaks ir ātrāks un manevtrētspējīgāks par SitOnTop, bet arī vieglāks, vieglāk sagriežams un nesalīdzināmi nestabilāks. Lai gan neuzskatu, ka esmu lūzeris “eskī” (eskimosu apgriezienā), ir skaidrs, ka izdotos tikai pie apstākļu sakritības: tādā laiciņā ir ļoti grūti izcelt virs ūdens airi un pēc pirmā neveiksmīgā mēģinājuma (jo nav jau tā, ka tikko pirms 10 min. iebraukts ar mērķi trenēties eskim) stresā var izkrist ceļi, tad “čau”. Laivu parautu un atšķirībā no SOT, piesmelts kajaks-bura strādātu virzienā zem ūdens uz leju. Tātad tajā brīdī spēju domāt tikai par sevi.
Pamazām Krasts atšlepē savu harēmu.
Izkāpšana Kobā liek padomāt: izdodas atrast tikai kādas trīs iespējamās “točkas”. Citur putas sitās pret betonu. Šoreiz laivas izvelkam augstu jo augstu. Un noslēpjamies iekšpagalmā. Ir par ko padomāt. Zvans uz kontinentu, topā jautājums par laika prognozi. Izrādās, ka Kobā nebūs jāpaliek līdz Jāņiem, jo vējš pēc prognozes rimstas. Sāk līņāt un nepārstāj. Cepam uz oglēm desas, sildamies,”rasslabuha” un viss patīkamais.
Laiks doties mājup. Drosmīgās meitenes tiek izsēdinātas pie večiem. Lēmums “na prošib”: štrumts, ka iespējams būs jānoairē lieki kilometri, braucam pret vilni. Pēc tam gar krastu kaut kā aizairēsies. Par liekiem km vairs nav jautājums pēc būtības, salīdzinot ar visu pārējo.
Salas mūru aizsardzībā izskatās, ka vējš rimstas. Izkāpjot ārpus mūriem šķiet, ka nekā. Bet īstenībā rimstas. Sākumā nē, braucam pret vilni, tad aizpūš vajadzīgajā virzienā.
Sākums labs, pēc tam parādās meiteņu ekipāžas problēma. Meitenēm viss patīk, viņas smaida, bet laivas turēšana kursā īsti nesokas. Nes jūrā prom no “Kobas” ((c) Krasts, lasi Kolkas bākas). Krasts šodien “kačā būri” vizinot Kāmi (tiem, kuri nav ar žargonu uz tu, trenējas garākam braucienam kopā ar meiteni, kura netrenējas garākam braucienam, bet kurai patīk šitās štelles) un šajā sakarā Krasts pieņem lēmumu paņemt divas papildus meitens tauvā. Redz harēmu viņam griboties 🙂 Variants a) atpakaļ uz Kolkasragu, variants b) uz bāku, bet tad jums skaidrs, ar ko rēķināties. Meitenes izvēlas atbildi b) un turpinām ceļu.
Par spīti zilajām debesīm aiz mākoņa, brāzmas negrasās rimties. Pieņemas spēkā un ilgāk “neatlaiž”. Kuļ jūru. Esam jau diezgan tālu no krasta. Par laimi situācijas nopietnība liek grupai mobilizēties un puslīdz turamies kopā. Brīžiem sanāk gaidīt pēdējās ekipāžas. Man pašam tas gods braukt kā pēdējam, un tas nav no vieglajiem pasākumiem. Pret vidu draņķīgs vilnis no aizmugures parauj vienu ekipāžu un šie “noliek uz vāka”. Gods kam gods, no visām pusēm atskan svilpieni – tātad lielākā daļa tomēr seko līdzi kolēģiem. Laivas sāk grozīties. Šeit jūras kajaka priekšrocība, ar ko braucu rēķinoties, ka nāksies paskraidīt – paspēju pirmais (no pareizās puses, uz ko šajā stāstā būs norāde vēlāk). Krasts aizņemts ar savām trīs beibēm un nav īpaši manevrētspējīgs, Armands mobilizē grupu. Uzguļos, lai papildus nostabilizētu avarējušo laivu, pieturu airi, lai vieglāk iekāpt atpakaļ. Džeki rīkojos ātri un perfekti – airi krītot nav palaisti, saskaņota rīcība; apgāž atpakaļ laivu, viens uzguļas uz priekšgala nostabilizē, otrs veikli ierāpjas no sāna. Tad nosacītajā sausumā esošais kolēģis palīdz otram. Domāju, ka stabilizācija no malas noderēja tieši brīdī, kad laivā kāpa iekšā otrs cilvēks un pieturot airi, lai neaizpeld.
Situācija atrisināta, bet līdz patvērumam vēl ir ko braukt. Brāzmas joprojām pieņemas spēkā un laika apstākļi pārvēršas par vienu lielu un nepārejošu brāzmu. Netālu no “Kobas” iestājas krīze man. Plīstošie sānviļņi komplektā ar brāzmām saķer kajaku un ar spēku un lielu ātrumu met uz sāniem, priekšu, visos virzienos, kā nu sanāk, runājot žargonā, “kolbasī”. Šeit kajaka mīnuss. Kajaks ir ātrāks un manevtrētspējīgāks par SitOnTop, bet arī vieglāks, vieglāk sagriežams un nesalīdzināmi nestabilāks. Lai gan neuzskatu, ka esmu lūzeris “eskī” (eskimosu apgriezienā), ir skaidrs, ka izdotos tikai pie apstākļu sakritības: tādā laiciņā ir ļoti grūti izcelt virs ūdens airi un pēc pirmā neveiksmīgā mēģinājuma (jo nav jau tā, ka tikko pirms 10 min. iebraukts ar mērķi trenēties eskim) stresā var izkrist ceļi, tad “čau”. Laivu parautu un atšķirībā no SOT, piesmelts kajaks-bura strādātu virzienā zem ūdens uz leju. Tātad tajā brīdī spēju domāt tikai par sevi.
Pamazām Krasts atšlepē savu harēmu.
Izkāpšana Kobā liek padomāt: izdodas atrast tikai kādas trīs iespējamās “točkas”. Citur putas sitās pret betonu. Šoreiz laivas izvelkam augstu jo augstu. Un noslēpjamies iekšpagalmā. Ir par ko padomāt. Zvans uz kontinentu, topā jautājums par laika prognozi. Izrādās, ka Kobā nebūs jāpaliek līdz Jāņiem, jo vējš pēc prognozes rimstas. Sāk līņāt un nepārstāj. Cepam uz oglēm desas, sildamies,”rasslabuha” un viss patīkamais.
Laiks doties mājup. Drosmīgās meitenes tiek izsēdinātas pie večiem. Lēmums “na prošib”: štrumts, ka iespējams būs jānoairē lieki kilometri, braucam pret vilni. Pēc tam gar krastu kaut kā aizairēsies. Par liekiem km vairs nav jautājums pēc būtības, salīdzinot ar visu pārējo.
Salas mūru aizsardzībā izskatās, ka vējš rimstas. Izkāpjot ārpus mūriem šķiet, ka nekā. Bet īstenībā rimstas. Sākumā nē, braucam pret vilni, tad aizpūš vajadzīgajā virzienā.
{:}