Gita, 26/09-5/10/2008
Zeme, kur laikam nav nozīmes un viss plūst savā ritmā, kuram atliek vien plūst līdzi; kurā pamosties laimīgs un arī aizmiedz laimīgs, skatīdamies uz zvaigznēm; kurā nav ne radio, ne TV, ne interneta, ne mobilā telefona; kurā katrs ir savs labākais “es” un mierā ar sevi un citiem, jo citādi nemaz nevar būt.
Viss sākas ar milzu miglu Luksemburgas lidostā, kura kā negrib, tā negrib izklīst; kavējas mūsu lidmašīna no Amsterdamas, kas draud izjaukt visu rūpīgi saplānoto lidojumu ķēdi.
Tā tomēr atlido pietiekami savlaicīgi, un, lai arī dabūjam pa Amsterdamas lidostu rikšot un pie lidmašīnas ierodamies vienas no pēdējām, noķerta tā tomēr ir. Sliktāk ir ar bagāžu –Detroitā izrādās, ka tā tomēr nav atlidojusi mums līdzi; mums sola, ka Fīniksā tā tikšot nogādāta iespējami ātri un pa kādu citu maršrutu, bet satraukums ir: kā nekā jau nākošajā dienā agri mums paredzēts no Fīniksas sākt doties kanjona virzienā; Grand Canyon Village pavadīsim tikai vienu vakaru, un, ja nu bagāža neierodas, visu vajadzīgo nopirkt nebūs iespējams, savukārt ir droši zināms, ka pašā kanjonā ne aiz viena upes līkuma nekādu veikalu nemēdz būt, proti, ar ko nokāpsim lejā, ar to arī nākamās 10 dienas būs jāiztiek. Neraugoties uz līdzšinējo ne pārāk labo pieredzi saistībā ar transatlantiskajiem lidojumiem, izvēlos pieņemt, ka bagāža tiks piegādāta operatīvi, un atsakos apsvērt plānus gadījumam, ja tā tomēr nebūtu. Un – prieks, kur tu rodies- bagāža mums tiešām tajā pašā naktī tiek piegādāta mūsu Fīniksas viesnīcā.
Vakarā Grand Canyon Village notiek ceļotāju sanāksme; lejup vedamo bagāžu jau esam savlaicīgi nogādājušas pie mūļiem, un esam nepatīkami pārsteigtas, kad izrādās, ka lejup kāpšana –vismaz tās sākums – paredzēta organizēti 5 no rīta. Tas nozīmē, ka būs vēl tumšs, savukārt mēs, plānodamas sākt kāpt ap 6, savus lukturīšus esam ielikušas nodotajā bagāžā. Dominē vidējā un vecākā paaudze, un Ieva prāto, kā tas 70-gadīgais onkulītis tiks lejā; apstrīdu viņa vecuma vērtējumu (vēlāk izrādās, ka viņam ir 68 gadi, tātad viņai taisnība) un saku, ka gan viņš mums vēl iekabinās – un, kā vēlāk izrādās, uz to pusi arī ir.
5 no rīta ir piķa melna tumsa; ar Ievu sadalām vienu pāri, kuriem ir lukturīši, respektīvi, es piesitos vienam un aizsūtu Ievu pie otrā, par ko viņa apvainojas, savukārt es kā vairāk ar pīpi kanjonā bijusī esmu pārliecināta, ka negribu pa šauru taku kāpt tumsā bez luktura, un ka trijiem uz tās takas vietas nav; vispār pēdējo pirms- un pēc-aizbraukšanas dienu stress ir darījis savu, un jau trīs dienas gandrīz vai to vien darām, kā krītam viena otrai uz nerviem un kašķējamies. Kašķa kulminācija ir tad, kad jau esam lejā un jākāpj laivās, kad viena otrai neierobežoti paužam savas maz glaimojošās domas par otru. Bet guess what? Upe visu izlīdzina un aizskalo projām- tu gan vari atnest līdzi savu stresu, bet paturēt to nevari – un arī negribi, tas te neiederas un nemaz nav iespējams – un viss turpinās un beidzas labi .
Tik agri lejup kāpiens jāsāk vēlāk gaidāmā karstuma dēļ; to pagrūti aptvert, jo ir auksti, bet pēc kādas stundas auksti vairs nav, un vēl pēc maza brītiņa sākam mest nost apģērba kārtas. Kopā līdz upei jānokāpj ap 15 km; vienā brīdī no saviem ceļabiedriem atraujos, jo jūtu, ka karsts tiešām būs un kā karstuma nemīlētāja vēlos galā nonākt pēc iespējas ātrāk. Ik pa brīdim ceļā gadās augšup kāpēji; no sirds jūtu viņiem līdzi un jūtos mazliet kā vieglā ceļa meklētāja, jo jāatzīst – tad, kad izrādījās, ka nevaram dabūt ceļojumu cauri visam kanjonam, izvēlējos to, kurš sākas ar nokāpšanu kanjonā, nevis beidzas ar izkāpšanu no tā. Bet arī lejupceļš nav viegls, un es vispār esmu slikta lejup kāpēja; pēc 9 karstums jau kļūst neciešams, un dažus īpaši saulainus un bez ēnainus ceļa posmus velkos kā knapi dzīva. Nokļuvusi līdz Phantom Ranch, pat nespēju iet meklēt galveno ēku ar kafejnīcu – atradusi ēnaināku vietiņu un apsegusi seju ar samitrinātu bandanu (lai dzīvo šis aksesuārs, jo īpaši slapjā veidā!
Arī vēlākos pārgājienos tas, ap kaklu apsiets, palīdz ilgāk saglabāt skaidru apziņu), mēģinu snaužot tikt galā ar galvassāpēm. Kaut cik atguvusies, eju uz kondicionēto kafejnīcu iegādāties aukstu limonādi un nosūtīt atklātnes, kurām pašrocīgi uzspiežu zīmogu, kas vēstī, ka tās nogādātas no Lielā kanjona ar mūļu palīdzību. Atpūtusies un atvēsinājusies, dodos uz 1 km attālo tikšanās punktu – bet tas 1 km izrādās tik karsts, ka, galā nonākusi, esmu gandrīz tikpat apvītusi kā pēc lejā nokāpšanas. Divi grupas biedri ar visām drēbēm iemērcas Bright Angel strautiņā; man tas tobrīd vēl liekas neizprotami, un samierinos ar kāju atvēsināšanu tajā. Pamazām sarodas aizvien vairāk nokāpēju un pat līdz šim neredzēti ceļabiedri- Katija un Als; tā kā Katija ir pirms nedēļas sarāvusi savu “ACL” (=anerior cruciate ligament; amerikāņu mode uz akronīmiem ir uzkrītoša; nu jā, bet ja te kādu laiciņu padzīvo, tad spēj atšifrēt gan PB&J (peanut butter and jelly), gan TP), viņi lejup atjājuši jau iepriekšējā vakarā ar mūļiem.
Laivas ierodas, tie, kuru ceļojums beidzas šajā punktā (un tātad nākamajā dienā būs jākāpj pa taku augšup), izkrāmējas ārā, bet mēs sākam krāmēties iekšā – sākumā ūdensdrošajās somās un tad – pēc drošības instruktāžas – arī laivās. Kopā esam 15 braucēji, no kuriem Lerijs ar Lorelu un Džīns ir jau atkuģojuši no augškanjona un ceļojumu turpinās, kā arī 8 komandas locekļi un viņiem pietuvinātie – 4 cilvēku laivu vadītāji (Ceļojuma galva Skotijs, Raiens, Rio un Džons) , 2 bagāžas laivinieki (Džons Mortimers jeb Mortons, kā viņu te dēvē, un jauka kanādiešu meitene Andrea, kurai tēvs, kā vēlāk izrādās, esot slovāks), kā arī Raiena draudzene Galena (visu laiku domāju, ka Galina, un tikai pēc brauciena uzzināju, kā viņas vārdu pareizi raksta) un pensionējies biznesmenis Lerijs Nr.2, kurš maijā braucis kā pasažieris, inficējies ar šo slimību un kaut kā izmanījies pietiekties kā potenciālais darbinieks vai cita veida interesents(?. Kļūt par kanjona laivu gidu nav nekāda joka lieta; neatkarīgi no līdzšinējās pieredzes uz citām upēm sākumā noteikts- vai nenoteikts- braucienu skaits jānobrauc, vadot bagāžas laivu, pie kam algu bagāžniekiem nemaksā, bet viņi saņem savu daļu no dzeramnaudas).
Papildus jau minētajiem diviem Lerijiem un Džoniem ir arī divi Džordži un Bobi (viens no tiem ir jau minētais 68-gadnieks, kurš, kā saprotu, kādu laiku dienējis jūras spēkos un joprojām izskatās admirāļa cienīgi); kopumā ceļojumā piedalās trīs laulāti pāri (Lerijs un Lorela, Sjūzija ar Džordžu un Katija ar Alu), jauks- kā vēlāk nospriežam – puišu pāris (Andijs un Karls), trīs vienkārši draugu pāri (abi Bobi, Vorens ar Džordžu un mēs ar Ievu) , kā arī Ņujorkā dzīvojoša advokāta 24 gadīgais dēliņš Džīns, kas studējis politoloģiju un strādā sporta klubā par izkārtni un telefonu atbildētāju. Latvija viņiem pārsvarā ir tumša bilde (paši laivinieki, izlasījuši mūsu kontaktinformāciju, nosprieduši, ka esam no Vācijas), tad nu nodarbojamies ar ģeogrāfisko apgaismošanu; tikai Rio saka, ka savulaik strādājis kopā ar mūsu tautieti Vladimiru. Vēlāk, jau mājās, atrodu viņu internetā – dubultdoktors cietvielu fizikas jomā, kā var noprast, šobrīd dzīvo ASV un laivo pa ASV un arī Sibīrijas upēm (http://www.echotrips.com/tuolumne/guides/vlad-gavrilov.html).
Pirmās dienas brauciens nav ilgs, jo izbraucam tikai ap 14:00 (pulksteņa man nav, un mobilo esmu izslēgusi – un kāpēc gan sekot laikam, ja var vienkārši būt tam līdzi un tajā iekšā?), bet ap 19:00 jau ir tumšs. Pirmajā nometnē mums ierāda, kā uzcelt teltis (izskatās, ka šonakt līs, tāpēc jāuzliek arī lietus pārsegs) un izmantot labierīcības; princips tāds: čurāt drīkst tikai upē (kas vīriešiem neapšaubāmi ir vienkāršāk, bet arī no sievietēm neviena nepaliek nečurājusi, varbūt gan ne tik bieži un tūlītēji kā varētu gribēt), bet naktī arī spainītī, ko pēc tam izlej upē. Nopietnākām vajadzībām pastāv pārvietojamā tualete, kuras pirmais elements ir divi spaiņi roku mazgāšanai (vienā tīrais ūdens, otrā netīrais, un tos savieno šļūtene ar pumpīti, kas darbināms ar kāju); ja pie spaiņiem atrodas kastīte ar TP (tualetes papīru), tā ir zīme, ka tualete ir brīva, pretējā gadījumā jāgaida, kamēr tās aizņēmējs kastīti atnes atpakaļ.
Vēl pēc kādiem 10-15 metriem ir pelēka plāksnīte, kas norāda virzienu (dažreiz stipri vien aptuvenu, tāpēc labāk visu apskatīt pie gaismas)un arī ieeju tualetē, un vēl pēc brīža – pati tualete – pēc iespējas citu acīm apslēpta un parasti ar skatu uz upi – , ko veido hermētiski noslēdzama kaste ar “brili” un vāku virsū, atsevišķs trauks gadījumiem, ja kādam tomēr būtu arī jāpačurā, un pudele ar baltu pulveri, ar ko savs iznākums pēc tam jāapkaisa. Sākumā neraisa sajūsmu, bet vēlāk jāatzīst, ka darbojas gluži labi, turklāt saskaņā ar “leave no trace” principiem. Jau tāpat ir ierobežots to cilvēku skaits, kas ik gadus drīkst braukt pa Kolorado Lielajā kanjonā, un uz savas klātbūtnes pēdu neatstāšanu tiek likts liels uzsvars.
Sešās laivās, izrādās, var sakraut visu divām nedēļām (ieskaitot augškanjonu) 23 cilvēkiem nepieciešamo, kas bez pārtikas, guļamajām un personiskajām lietām ietver visu virtuves aprīkojumu ar galdiem un saliekamos krēslus, kuros tiek sēdēts pirms un pēc maltītēm, kā arī to laikā. Brokastīs parasti ir visāda veida sausā barība, kā arī kas silts- parasti olu kultenis vai pankūkas, pusdienās parasti ir maize, uz kuras visu ko var likt virsū, sākot ar PB&J un avokado un beidzot ar dažādiem uzgriežamajiem, dārzeņi un augļi; vakariņās vienmēr ir pamatīgi gatavots siltais ēdiens un ik pa brīdim arī saldais ēdiens, kura gadījumā tad parasti kāds tiek pasludināts par jubilāru. Vakariņas vienmēr gatavo divi no komandas, kas tad arī atbild par nākošās dienas brokastīm, bet pusdienu servēšanā un sastāvdaļu sagriešanā iesaistās visi gidi – ja vien kāds no tiem tajā laikā mūs kaut kur neved. Jāsaka – tik labi ēdusi sen nebiju, un ēšanas (un ēdināšanas) organizācijas līmenis atstāja iespaidu pat uz mani, kas pret šo nodarbi ir samērā vienaldzīga (un katrā ziņā priecīga, ka man nav jāgatavo ēst sev vai, kas vēl trakāk –citiem).
Rīts parasti sākas ar saucienu, ka gatava kafija (arī tējas ūdens); tad sākas rosība, un vēl pēc kāda laika tiekam aicināti brokastīs. Novācam teltis, savācam savas mantas, komanda savāc visu pārējo – un laivās iekšā! Gidi mums nav sadalīti, un tiekam aicināti pēc iespējas rotēt pa visām četrām laivām, lai būtu iespēja iepazīties gan ar gidiem, gan ar pārējiem ceļabiedriem – un tā nu katru dienu sākam ar apjautāšanos, kuram laivā vēl ir vieta. Cenšos rotēt, bet dažreiz rotēšana attiecībā uz laivām un attiecībā uz ceļabiedriem ir viena otrai pretrunā, tā ka ceļojuma beigās konstatēju, ka ar dažiem gidiem esmu pavadījusi vairāk laika, nekā man pienācās, savukārt ar citiem – mazāk. Dienas ir dažādas: dažās tikai braucam pa upi, savukārt citās ir īsāki (vai pavisam īsi) vai garāki pārgājieni. Otrā diena ir “balto ūdeņu” jeb krāču diena- citu pēc citas pievaram Granīta, Hermīta un piecas “dārgakmeņu” krāces ; esam instruēti, ka vilnī ir “jāieliecas”, ko arī cītīgi darām. Tiekam apšļakstīti no galvas līdz kājām; pagaidām vēl mēģinām glābties, zem glābšanas vestēm pavilkdami ūdensdrošu apģērbu, bet upes aukstumu jūt tāpat, īpaši no rīta, kad ir vēsāks.
Gidi gan laivošanu nereti sāk ar iemērkšanos upē; man pirmās divas dienas salst, un nekādu vēlēšanos pēc tuvāka kontakta ar Kolorado neizjūtu. Šīs dienas “nagla” ir Als- vienā brīdī atskan plunkšķis, un viņš nevis vienkārši peld upē, bet peld cauri krācei, saskaņā ar instrukcijām – ar kājām pa priekšu. Viņš vispār savos 67 gados ir viens traks vecis; kopā ar 15 gadus jaunāko Katiju viņi dzīvo Havaju salās, kur viņiem ir vairāki biznesi, t.sk. viens ar Harley Davidson saistīts, un bauda dzīvi uz pilnu klapi. Arī Katija ir tikpat enerģiska un ceļojuma laikā iesaistās visādās ēverģēlībās, tai skaitā buļļa jāšanā (sēdēšana uz laivas priekšējās malas, pieturoties pie tajā iestrādātā riņķa – drāžoties cauri krācēm, buļļa jājējs saņem vairumu visu šļakatu un, ja bijis neuzmanīgs, var ievelties laivā iekšā vai pat izvelties ārā no tās) – cik nu viņai ļauj traumētais ceļgals. Džīns tiek iecelts par šīsdienas gaviļnieku, jo šovakar izcepta kūka; sākumā viņš spurojas pretī, bet pēc tam ļaujas- un kā gan citādi! Vakarā pēc apvaicāšanās tiem, kas ilgāk ar pīpi uz upes, proti, šajā gadījumā Lerijam nr.2, kurš saka, ka vēl nevienu nakti nav gulējis teltī, nolemju gulēt ārā; odu te nav, un sarkanās ļoti kodīgās skudras iet gulēt ar saules rietu. Visādi citādi mošķi te gan ir – tiekam instruēti katrā ziņā valkāt apavus un naktī izmantot lukturīti, lai neuzkāptu kādai klabur- vai citāda čūskai vai skorpionam -tā ka pirmajā vakarā, gulēt ejot, vērīgi ieklausos skaņās ap mani, līdz nospriežu, ka tas ir neproduktīvi, un laižos snaudā.
Trešajā dienā braucam pa upi, bet dodamies arī nelielos pārgājienos pa sānu kanjoniem – vienā ir ļoti skaists Elves Chasm ūdenskritums ar grotu, kurā var uzrāpties un lekt lejā; drosmīgākie to arī dara. man vēl joprojām auksti, tāpēc ieņemu vērotāja lomu. No dāmām līdz grotai uzkāpj vienīgi Sjūzija un sēž augšā kā maza laumiņa, neuzdrīkstēdamās lekt lejā –bet arī atpakaļceļa īsti nav. Raiens saka, ka nāks viņai talkā, uzrāpjas un vēlreiz nodemonstrē, kur likt kuru kāju un kā atsperties un lekt – un viss beidzas labi un ar lielu plunkšķi. Nākamajā sānu kanjonā (Blacktail canyon) ūdenskritums ir mazāk gleznains, toties ūdens šķiet gluži silts – katrā ziņā salīdzinājumā ar upi – tad nu atzīstu sevi par pietiekami sasilušu un pirmo reizi izpeldos.
Nu maisam gals ir vaļā, un tajā pašā dienā izpeldos arī upē – ienirstot ūdens ir stindzinoši auksts, toties ir stimuls kustēties pēc iespējas enerģiski. Jāsaka, ka peldēšanās notiek “kā stāvu” (sēžu) veidā –ar visām drēbēm un glābšanas vesti, aiz kuras laivā palikušie tad mani ievelk atpakaļ. Pēc izlīšanas no ūdens ir auksti, bet saulīte silda, un ar laiku gan drēbes izžūst, gan pati sasilstu. Vakarā, no sava matracīša un guļammaisa vērdamās zvaigznēs, pirmo reizi sajūtu to, kas mani pavadīs visu atlikušo ceļojuma laiku – lielu, mierīgu mieru: upe visu lieko ir aizskalojusi prom – visas bēdas, sāpes, arī paša čaulas un maskas – tu paliec kails un tāds, kāds esi, upei līdzi plūstošs un dabā iederīgs.
Ceturtajā dienā jāceļas agri- pēc pieciem, jo šī ir lielā uz 8-9 stundām rēķināmā pārgājiena diena. Tie, kas nevēlas vai kāju stāvokļa dēļ nespēj tajā doties, ar kopā sasietām laivām (jo trīs no gidiem mūs vedīs pārgājienā) peldēs cauri Granite Narrows- kanjona šaurākajai vietai, un noenkurosies pie Deer Creek, uz kurieni mēs aiziesim kājām; pārējie pārrāpjas vienam kalnam un, šķērsojuši Tapeats Creek un turēdamies pa kreisi no tā, lēnām, bet nenovēršami rāpjas otrā kalnā. Mērķis ir Thunder Spring ūdenskritumi – vesela ūdenskritumu kaskāde – saskaņā ar mūsu vadoņa Skotija teikto, viens no skaistākajiem Lielā kanjona skatiem.
Pa ceļam pamanu, ka Rio kājā sadurtas kaktusu adatas- kā paskaidro Džons, viņš šādi sevi akupunktējis. Ūdenskritumos mums tiek ļauts iemērkties un kādu laiku atpūsties un apēst sarūpētās pusdienu maizītes, jo grūtākā ceļa daļa vēl ir priekšā. Nu jau ir ļoti karsts, un, kā smejos, vajadzēja zem ūdenskrituma nostāties nevis divas, bet gan trīs reizes- varbūt slapjums drēbēs būtu ilgāk turējies. Tālāk ceļš kalna galā ved caur Surprise valley – kad apvaicājos, kādi pārsteigumi mūs te gaida, izrādās, ka pārsteigums ir pati ieleja kalna galā. Smags karstums, kas spiež pie zemes, un ūdens nebūs, kamēr ieleju nebūsim šķērsojuši; te tiešām var just, ka esam tuksnesī. Labi, ka ielejas vidū ir liels akmens, kura ēnā atvilkt elpu.
Vasaras ceļojumos lielā karstuma dēļ – tad te esot līdz 120 F – šis pārgājiens nemaz netiekot piedāvāts, bet tagad, rudenī, kad esot tikai ap 105F (ap 40C), tas ir iespējams. Visur ir sauss, un vienīgie augi ir visādi dzelkšņaugi un agaves ar augstiem –pāri par divarpus metriem – ziediem; lasīju, ka agaves ziedot vienu reizi – laikā starp 20 un 40 gadiem – un tad mirstot. Jau pietuvojušies ielejas malai, satiekam divus pretējā virzienā nācējus –lai mēs necerot uz strautu, visu ūdeni viņi esot izdzēruši; mēs nepaliekam atbildi parādā un sakām, ka arī no ūdenskritumiem nekas nav palicis pāri. Lejup kāpiens ir stāvs un grūts; no karstuma sāp galva, un, kad nonākam pie ūdenskrituma, izlūdzos Džonam vienu tableti pret galvas sāpēm; kopā ar galvas iebāšanu ūdenī tas līdz, un esmu gatava kāpt tālāk lejā. Pa ceļam satiekam mūsu laivotājus ceļabiedrus – nav varējuši mierīgi nosēdēt un jau no Deer Creek puses nolēmuši uzkāpt līdz ūdenskritumam. Izgājuši cauri skaistam patio, kur strauts ir iegrauzies dziļi klintī, pēc brīža nonākam kanjona malā, no kurienes paveras skats uz upi un daudzām mazām laiviņām tur tālu lejā – un šis attālums vēl jāpārvar… 40 m augstais Deer Creek ūdenskritums gāžas lejā ar milzīgu spēku, neļaudams sev piepeldēt tuvāk klāt. Pēc burtiski dažu minūšu brauciena esam tikuši līdz savai nometnes vietai, ko arī ieņemam – ar sevi apmierināti un patīkama noguruma mākti.
Nākošajā dienā beidzot nokļūstu Skotija laivā; 54 gadus vecs, Lielajā Kanjonā par gidu viņš strādā gandrīz 30 gadus. Ar stāstnieka talantu apveltīts, izmantojot “goddamn” iestarpinājumus, kas viņa jau tāpat krāsainajā runā tik organiski iederas, viņš stāsta gan savu dzīvi (1,3 akrus liels dārzs, kur viņš audzē visu dzīvei nepieciešamo, ieskaitot četras tomātu šķirnes; ziemā viņš piepelnās ar sīkiem darbiņiem – atšķirībā no tiem gidiem, kuri ziemā kļūst par sniegotājiem- un šķiet, ka laivas vasarā un slēpes ziemā ir klasiska kombinācija), gan Lielā Kanjona leģendas, neaizmirstot arī leģendārāko šā kanjona sievieti Džordžiju Vaitu. Atsevišķas pieminēšanas vērti ir viņa smiekli – dziļš, lipīgs “ha-ha-hāaa” – un nepaiet ilgs laiks, kad visi smejamies tieši tāpat, arī tad, ja šos smieklus tikai iedomājamies.
Izlūdzos atļauju paairēt un konstatēju, ka airēšana uz priekšu – airus atspiežot prom no sevis, nevis pievelkot klāt – nav nekāda joka lieta. Piestājam pie Matkatimbas kanjona un sadalāmies divās grupās: pa augšas šaurajām maliņām ejošie un pa strautu ejošie, kuriem jābūt brīvām rokām: pirmo reizi dabūju izbaudīt kanjoninga priekus. Vietās, kur augšā tiek kāpts, kājas balstot pret vienu sienu, bet rokas pret pretējo, apceru (pie sevis) jautājumu, vai šai izpriecai gadījumā nebija jānosaka minimālais auguma garums, kuram es varbūt neatbilstu- bet laikam jau atbilstu gan, jo augšā izdodas uzķepuroties veiksmīgi. Pēc brīža apvienojamies ar pārējo grupu; daļa paliek baudīt amfiteātra skaistumu, bet nemierīgākie turpina ceļu pa kanjonu; labi, ka noteikts laiks, kad jābūt atpakaļ, jo pa kanjonu var iet un iet, un tas nebeidzas – lai no tā izietu, būtu jāiet vesela diennakts.
Atpakaļceļā šķiet, ka esam nonākuši Ērkšķrozītes karaļvalstī –vai varbūt magoņu laukā no “Oza zemes burvja” – amfiteātrī palikušie visi apkrituši snaudošās pozās un neceļ ne ausu. Par jubilāru šovakar tiek pasludināts Skotijs, kurš solās tam par godu latviešu meitenes aicināt nakšņot savā laivā (viņam esot tradīcija savas dzimšanas dienas pavadīt kopā ar latvietēm – sīkāk iztaujāts, gan ir spiests atzīt, ka nevienas dzimšanas dienas viņam (pie šāda uzstādījuma) līdz šim nemaz nav bijis) – kas nemaz nebūtu bijis slikti, jo šī nometne ir gandrīz vai vienas vienīgas klintis; teltij gan atrodam smilšu pleķīti, bet, tā kā atlikušais smilšu gabaliņš ir pārāk ne-horizontāls, izvēlos labāk gulēt uz ērtas, plakanas klints. Rīt mūs gaida Havasu strauta ūdenskritumi, un vakara pasaciņai Skotijs stāsta piedzīvojumu no savas agrīnās gida karjeras laikiem.
Ūdenskritumi, ko iespējams apskatīt, ir divi (vēl ir vairāki uz Havasupai indiāņu ciema Supai pusi – bet līdz tiem no upes puses iet būtu pārāk tālu); tad nu viņam kā jaunam gidam vecākie brāļi (brālis – tā ir gidu savstarpējā uzrunas forma) uzdevuši klientus aizvest uz šiem ūdenskritumiem un laikā atvest atpakaļ; Skotijs viņus iedalījis resnajos (tā arī neizdevās uzzināt, vai ir kāds politisks korekts apzīmējums, bet katrā ziņā Skotija mutē šis tāds neizklausījās), kam uzdeva viņam sekot lēnākā tempā un noteiktā vietā nogriezties uz Beaver Falls (ap 3,5 jūdzes no upes), un ātrajos, kurus nolēmis vest uz augšējiem – Mooney Falls, vēl 2 jūdzes tālāk. Ieradušies, izpeldējušies, paēduši un paplunčājušies vēl, un bijis jau laiks doties lejup, lai iekļautos grafikā, kad elsdami un pūzdami ierodoties “the fat guys”, jo laikā neesot nogriezušies uz savu Beaver ūdenskritumu! Tik vien viņš viņiem paspējis pateikt, lai necerot, ka varēšot izpeldēties vai paēst, jā, vienu sviestmaizīti varot ātri iestampāt mutē, un tad uzreiz jārikšo lejup. Pikantāko šī stāsta detaļu neatstāstīšu – datora ekrāns nosarktu (tāpat jau vīrusu dabūja, kamēr šo rakstīju) – teikšu tikai, ka vēl pāris dienas, iedomājoties frāzi “and there come the fat guys”, bija jāraustās nekontrolējamos smieklos.
Skotijs arī brīdina no Havasu strauta advancētajiem kraukļiem, kas pieraduši pie apmeklētājiem un spējot attaisīt viņu mugursomas, lai nočieptu pārtiku, un pat esot viņam reiz izknābuši caurumu alus bundžā; pārtikas krājumus nedrīkstot atstāt bez uzraudzības ne mirkli. Ne pārāk ticīgi pavīpsnājam, bet tajā pašā vakarā Džordžs nāk sūdzēties, ka, spriežot pēc visa, no viņa mugursomas (viņš gan nezināja, vai bija atstājis to vaļā vai aizvērtu), kāds jenotveidīgs “ringtail cat” esot izčiepis batoniņu – viņš viņu redzējis uz klints sienas un tad atklājis zudības. Nākošajā dienā dzird runājam, ka pāris gidi uz tās klints uzkāpuši un tur tiešām tie “kaķi” esot redzēti pat vairāki; es, uz savas klints gulēdama, savukārt redzu uz klints mirgojam viņu sarkanos lukturīšus un prātoju, kas tas varētu būt.
Tā kā pirms dienas esam noskaidrojuši, ka “mountain lion”, “cougar” un puma ir viens un tas pats- un sastopams Lielajā Kanjonā – vienā brīdī visai skaidri saklausu šī zvēra rēcienus pavisam tuvu; par laimi, atceros, ka – arī pavisam tuvu – bez telts guļ Lerijs Nr.2, un nospriežu, ka tā ir vienkārši viņa krākšana. Visus pārējos iespējamos nakts apmeklētājus nolemju atstāt likteņa ziņā un vienkārši uzticēties naktij – jo citādi jau nekāda gulēšana nesanāktu – un laižos snaudā, nākamajā rītā neaizmirsdama padalīties ar savām izjūtām ar pārējiem, arī – lai būtu godīgi un neizklausītos pēc aprunāšanas – ar pašu Leriju; vēl pēc dažām dienām Džordžs saka, ka izprotot manas izjūtas, jo tonakt viņu telts bijusi Lerija tiešā tuvumā, un acīmredzot arī viņam radušās tieši šādas asociācijas.
Nākošā dienā pēc īsa un mierīga brauciena nonākam pie Havasu creek, kura zili blāvie ūdeņi izceļas uz apkārtējā fona; mums tiek piedāvāts sadalīties divās grupās: lēnajā, kas nesteidzīgi ies līdz Beaver Falls, un ātrajā, kas mēģinās nokļūt līdz Mooney Falls, kā tiek piebilsts, mazliet paskrienot. Tā kā esmu nolēmusi no kanjona dabūt ārā visu, kas no viņa dabūjams, piesitos ātrajai grupai – un kā gan ne, ja jau pat Als un Lerijs Nr.1, kuram ir krietni virs 60, dara to pašu, turklāt vienmēr pastāv iespēja atkrist un pievienoties “lēnajiem”.
Tiesa, pēc brīža saprotu, ka skriešanu gidi, atšķirībā no manis, ir domājuši nopietni – tā nu nadzīgi “džogojam” augšup – gan pa taku, bet tomēr cauri brikšņiem tādā tempā, ka – kā vienu jauku brīdi iedomājos – ja nu gadījumā mums izdotos uzkāpt kādai klaburčūskai, viņai noteikti uzkāptu vismaz trīs no mums, pirms viņa spētu spert kādus atbildes soļus. Ik pa brīdim jāšķērso strauts; brīžiem jābrien tik dziļi, ka mugursoma jātur virs galvas, bet augumā mazākajiem un pavieglākajiem tā pat jāpasniedz krastā jau nokļuvušajiem, jo straume ir spēcīga un tā vien draud aizraut sev līdzi; kāpjot uz Thunder Spring ūdenskritumiem, Ieva šādā veidā palika bez vienas sandales (labi, ka tajā pārgājienā bija jāņem līdzi maiņas apavi), šeit tā kā negribētos samērcēt fotoaparātus pat tad, ja tie neaizpeldētu nekur prom. Visa takas malas flora mums apņēmīgi un lielā ātrumā skrien virsū; vienīgais mierinājums, ka Eiropā jau būs rudens un tātad nepieklājīgi saskrāpēto stilbu apslēpšana skatieniem neprasīs papildus pūles.
Man brīnumainā kārtā izdodas izvairīties no sadursmēm ar īpaši agresīvu un adatainu floru, proti, kaktusiem, bet ne visi ir tik veiksmīgi. Lerijs ir jau atkritis; es vēl turos, bet pieķeru sevi pie domas, ka labprāt ne tikai skrietu, bet arī paskatītos apkārt un kaut ko pafotografētu, tāpēc, kad izrādās, ka esam jau atskrējuši pie Beaver Creek un tiek jautāts, kurš vēlētos savu skrējienu beigt šeit, daudz nedomādama, pievienojos Alam.
Tas ir prātīgi darīts; Ieva pēc tam saka, ka nomocījušies pamatīgi, atpūtas brīdis galapunktā bijis īss, turklāt viņa vēl pamatīgi sadūrusi kāju. Arī Džīns vēlāk nebeidz sodīties par to, ka tas tikai bijis skrējiens; galā viņi nonāk piecatā –no parastās tautas tikai Ieva ar Džīnu, kā arī no laivotājiem Džons ar Andreu un Rio, uz kuru skatīdamās, nospriežu, ka viņš ir žigls kā ķirzaka un tieši tāpat arī rāpjas klintīs, un tādēļ būtu pelnījis atbilstošu indiāņu vārdu. Beaver Falls ir skaists, bet ap to tieši saradušās ēnas; pēc peldes jūtos nosalusi un nospriežu, ka varētu doties atpakaļ lejup – bet ierodas lēnā grupa, un Raiens lūdz bez viņiem to nedarīt.
Nu ko – pakāpjos augstāk un, pārvietodamās līdzi saulei, sekmīgi mēģinu sasildīties ar saules vannu palīdzību, šajā procesā uzdurdamās uz pāris kaktusu adatām; dūrieni nav dziļi, bet ilgi smeldz. Kad pārrodas ātrās grupas atliekas, visi dodamies lejup –gan neskriedami, bet tomēr tik ātrā tempā, ka brīžiem tīri dabiski gribas labāk paskriet. Un ir labi, un man pat sāk likties – pirmo reizi mūžā – ka, neraugoties uz manu pārliecību, ka man skriet nepatīk, tas man varbūt tomēr varētu patikt. Esam sadziedājušies ar Alu, un vienojamies, ka ik reizi, kad būs tā dziļāk jābrien iekšā strautā, viņš man sniegs palīdzīgu roku –pirmkārt, vienkārši patīkami šādu roku saņemt, un, otrkārt, mūsu apvienotā masa jaudīgāk spēj turēties pretī ūdens spēkam.
Nometni atkal iekārtojam klinšainā krastā, bet mazu gabaliņu nostāk no galvenās nometnes ir arī paliels smilšu laukums, kurā tad daži iekārtojamies, arī es, jo no iepriekšējās uz klints pavadītās nakts esmu sapratusi, ka gulēšana smiltīs dod rīcības brīvību kāju vai roku nocelt no ierobežotā matracīša un nolikt tam blakus, kamēr klints šādu iespēju dara maz pievilcīgu; kanjona malas šeit ir tuvu kopā, un naktī ir tāda sajūta kā krātera dibenā – cieši kopā sakļāvušās robainas malas un pa vidu – strēķītis zvaigžņotas debess. Kaut kad naktī pamostos un, skatīdamās debesīs, sajūtu vēlmi paspēlēt – man līdzi ir stabule – likās, ka tā šeit iederēsies, iespējams, tāpēc, ka tad, kad pagājušā gadā pirmo reizi kanjonu skatīju no augšas, mans brālēns iegādājās indiāņu stabuli un ik pa brīdim ņēmās viņu spēlēt – un līdz šim esmu centusies to spēlēt pēc iespējas diskrēti, jo spēlētprasme prasās krietni uzlabojama. Bet tagad visi guļ un zvaigznes spīd tieši man, un ļaujos vilinājumam.
Nākošajā dienā nolemju iet Ala pēdās un izpeldēties krācēs. Ieva to jau paspējusi izdarīt, tāpēc zinu, ka ūdens piešļāks pilnu mutu un degunu, un it kā tam esmu gatava, lai arī ceru no tā izvairīties; neesmu gatava tam, ka pēc izlekšanas it kā saskaņā ar instrukciju kaut kas noies greizi un pakļūšu zem plosta. Sajūta nav no labākajām – gribētos ieelpot, bet nevar, turklāt nav skaidrs, kurā virzienā ir taisnākais ceļš uz plosta malu; peldveste savukārt neļauj ienirt dziļi, bet ceļ uz augšu. Izmisīgi ķepurojos un mēģinu aizstumties prom no plosta, līdz sajūtos brīvībā; iznirstu – un saņemu ūdens šalti mutē un degunā. Aizrijusies redzu laivu kādus 5 metrus tālāk, māju, lai steidz mani glābt, bet tas laikam izskatās pēc draudzīga mājiena, un glābt mani neviens nesteidzas. Papeldēt nevar – traucē veste un krāces; atceros instrukcijas un apguļos ar kājām pa priekšu, galvu savukārt sargā peldvestes apkakle –spilvens. Kad mani izvelk, uznāk riktīgs drebulis, un esmu priecīga būt uz ūdens, nevis tajā iekšā, un vispār būt dzīva. Kas patiesībā ir pietiekams iemesls priekam.
Šodien paredzētas divas pastaigas pa kanjoniem – pirmajā, kur vienā vietā būtu bijis jārāpjas augšā pa virvi, “privātie” (t.i., ne-tūroperatoru organizēts ceļojums; lai tādā nokļūtu, kādreiz bija jāstāv līdz 20 gadiem garā rindā, bet tagad ieviesta loterija – un jāizpilda virkne nosacījumu) aizsteigušies mums priekšā, un sekot viņiem būtu slikts stils, jo īpaši tāpēc, ka viņi vakar bija sev iecerējuši tieši to nometni, kuru viņiem nocēlām mēs… Tad nu nerāpjamies augšā, bet vienkārši ejam gar strautu, līdz atkal iznāk likt lietā jaunapgūto mākslu ķepuroties augšup, kājas balstot pret vienu sienu, bet rokas pret otru; taču prieki ir īsi: drīz vien ceļu aizšķērso visai augsta siena, un jāgriežas vien atpakaļ. Par otro kanjonu Skotijs sola, ka tur būšot viegla pastaiga un nekāda ūdens; lika drusku pagaidīt: ūdens tur ir gan, un laikam taču pēdējo “flash flood” plūdu (rodas intensīvu lietusgāžu rezultātā, radot spēcīgu straumi, kas spēj pārvietot lielākus klints bluķus un citus objektus, tādā veidā nereti radot jaunas krāces – ja šie klints bluķi tiek aiznesti līdz upei; kopumā visai bīstama parādība, no kuras jo īpaši jāpiesargās šauros kanjonos) rezultātā ik pa brīdim jārāpjas pāri lieliem akmeņu krāvumiem.
Daļa staigātāju pa ceļam atkrīt; nonākam pie neliela dīķīša, aiz kura tālāko ceļi aizšķērso viens mazs un viens liels akmens; Bobs mēģina tajos uzrāpties, taču nesekmīgi. Pa to laiku Lerijs konstatē, ka, mazliet pabrienot pa paseklo ūdeni, var paspraukties garām akmenim pa kreiso pusi; uzrāpjamies augšā un jūtamies lepni. Taču pēc brīža nonākam līdz kārtējai augstajai sienai, no kuras šļācas neliels ūdenskritumiņš, un te nu nav ko sapņot uzkāpt.
Atpakaļceļā sastopam abus Džonus ar Ievu; Ieva tomēr nolēmusi nesaudzēt apavus un brist ūdenī, lai veiktu uzrāpšanās manevru, savukārt laivinieks Džons žēlojas, ka saslapinājis cepuri, ko arī uzskatāmi nodemonstrē. Izrādās, viņš esot teicis, ka augšup jākāpj pa labo pusi – un tā jau ir, ka tur kāpiens izskatījās tīri cerīgs, tikai ūdens tur bija tā pavairāk. Tad nu viņš drošu soli devies uz labo pusi, pazuzdams ūdenī aizvien dziļāk, līdz bijis spiests mugursomu pacelt pāri galvai un kādu jauku brīdi pazudis zem ūdens ar visu galvu un cepuri, mugursomu laikam gan saglābjot – un tas viss apmēram uz 4 horizontāliem metriem! Bijis spiests tomēr rāpties augšup pa kreiso pusi, savukārt Džonam Mortimeram izdevies ar pirmo piegājienu uzrāpties augšā pa akmeni. Apvaicājos, pa kuru ceļu viņš iesaka doties lejup, uz ko viņš bilst, ka esot ātrais ceļš un lēnais ceļš.
Tā kā man negribas vairs spraukties pa kreiso (nu jau labo) pusi, nolemju mēģināt uzmanīgi nokāpt pa lielo akmeni. Sākums ir sekmīgs, bet pēc brīža kājas sāk slīdēt un arī rokām nav, kur pieķerties; pa pusei nošļūcu, pa pusei nokrītu no lielā akmens uz mazo un –jau apzināti – lecu iekšā ūdenī: lai arī tur ir tikai varbūt pusmetru dziļš, tas šķiet vispiemērotākais veids, kā pabeigt šo kritienu. Kritienā mazliet gan sadauzu muguru, bet kopumā tieku cauri ar izbailēm un nolemju atlikušo šīs dienas daļu būt prātīga. Un kā nu ne: rīt ir lielā diena ar Lava Falls –šaušalīgākajām Lielā Kanjona krācēm; kad otrajā dienā pēc izvairīšanās no Kristāla krāču viltīgākajām vietām vīlusies nopūtos , ka krāces bija izskatījušās tik cerīgas, tiku mierināta, ka vēl jau būšot Lava Falls, un no tām gan man būšot bail; no desmit laivām vismaz viena tur apgāžoties; iepriekšējā braucienā tur apgāzies Skotijs.
Tad nu pēdējās dienas tiek pavadītas Lavas krāču ēnā un priekšnojautās, atmosfērai pamazām sabiezējot. Bet nometne mums šodien ir ļoti jauka – plaša un smilšaina, turklāt, tā kā ir jau oktobris, drīkstam iekurt ugunskuru – gan tikai īpašā metāla kastē – un to arī darām, un ir jauki. Tiesa, kā nākošajā dienā izrādīsies, Als pie savas telts atradis vienu “melno atraitni” – īpaši indīgu zirnekli, no kura labāk izvairīties; bet, tā kā vakarā par to neko nezinu, manu miegu un prieku nekas neaptumšo.
Astotā – Lavas krāču diena.
Tā kā iepriekšējo dienu esmu pavadījusi Rio laivā, esmu nodomājusi aizrotēt pie Džona – bet Džordžs ar Vorenu saka, ka nav vēl ar mani braukuši vienā laivā, un lai es nākot pie viņiem; tā kā tas ir tiesa, nav ko iebilst, lai arī viņi sev rezervējuši tieši Rio –bet galu galā, ārkārtas apstākļos var jau arī divas dienas pēc kārtas braukt tajā pašā laivā. Līdz Lavas krācām kāds gabaliņš jābrauc, un baudām jauko dienu; kamēr Vorens airē, Ieva pēta Rio plaukstu, mēģinādama noteikt viņa dzīvesgājumu (un varbūt arī apgāšanos skaitu) –un ir satriekta, ka viņš, tāpat kā vairums viņas aptaujāto puišu, negrib bērnus (Džons laikam negrib savus, bet grib adoptēt), un mēģina viņu pārliecināt, ka jaukiem cilvēkiem ir jāatstāj aiz sevis citi jauki cilvēki.
Pusdienot piestājam pie jaukas, smilšainas saliņas upes kreisajā pusē – pirms lielā notikuma jāiestiprinās. Skotija un Džona laiva apstājas upes kreisajā pusē, mēs pārējie – labajā, un visi iet lūkot sev piemērotāko ceļu. Krāces ir iespaidīgas, un “koridors”, kurā jātrāpa, visai šaurs, un tam no abām pusēm – nepatikšanas. Un skats ar melnajiem lavas klātajiem akmeņiem svinīguma sajūtu tikai vairo; bailes tomēr nejūtu: kā būs, tā būs, un kas tur ko baidīties. Privātā laiva, kas krāces gājusi lūkoties pirms mums, stāsta, ka tikko viens no viņējiem apgāzies; tikai pēc tam uzzinu, ka pirms tā, kurš apgāzās, viens cits savukārt esot pazaudējis airus. Jā… par apgāšanās tēmu: Raienam ir laba atbilde uz jautājumu, vai viņš kādreiz apgāzies: “There are those who have flipped, those who will, and those who are flipping while we are talking”.
Pirmie brauks Skotijs ar Džonu – laivas vienmēr šajās krācēs ieiet pa divām, lai vajadzības gadījumā varētu sniegt palīdzību; elpu aizturējuši, skatāmies, kā pie koridora piebrauc Skotijs, pazūd viļņos un… cauri ir! Pa to laiku ieejai koridorā pietuvojies Džons, ieiet tajā, cīnās ar viļņiem –un te pēkšņi kā palēninātā filmā redzam, kā laiva, nostājusies perpendikulāri upes malai, ar vienu malu saceļas gaisā, uz brīdi sastingst… un apgāžas. Uz brīdi pamirstam; palīdzēt neko nevaram, un varam tikai sastinguši gaidīt, kad virs ūdens parādīsies galvas. Trīs… četras… kur piektā? it kā ir… vai tomēr nav? Džons uzrāpies uz laivas dibena un peldētājus velk augšā; redzam, ka viens no peldētājiem ir no laivas pārāk tālu un nolemj peldēt uz krastu.
Kā mēs viņu pēc tam no turienes dabūsim nost? Laiva pazūd aiz līkuma. Vēlāk izrādās – gan Džīns, gan Bobs sākumā pakļuvuši zem laivas (šito es jau pazīstu, nav patīkami, vienīgais labums – ja laiva apgāzusies, zem tās ir gaisa kabata, bet tāpat ir bīstami, jo var uzskriet virsū zemūdens akmeņiem); Lorelai šāda pelde galīgi nebija vajadzīga, jo viņa jau tāpat bija samocījusi celi. Un uz krastu peldētājs, izrādās, ir Lerijs; jā, un viņi visi apdauzījušies- gan ne pārāk spēcīgi- pret kādiem akmeņiem. Skotijs visus uzņēmis savā laivā, un tad viņi kopīgiem spēkiem laivu apgriezuši. Bet to mēs neredzam, un tagad kārta mums. Pirmais brauc Raiens – un nevainojami tiek cauri un piebrauc pie kreisā krasta, lai uzņemtu Leriju; no brauciena neko daudz neredzu un neatceros – acis uzreiz tiek piešļāktas, tad vēl un vēl- un cauri esam: “maļeņkij, da udaļeņkij” Rio mūs drošu roku izvadījis cauri. Lai slavēti viņa vecāki, kas viņam devuši šādu vārdu!
Tikai vēlāk uzzinām, ka gan viņš, gan arī Raiens uz kādu brīdi zaudējuši kontroli par vienu no airiem, kas izlecis no duļļa. Tad kārta Andreai, par kuru nevaru vien beigt nobrīnīties, kā tāds sīks meitēns spēj savās rokās atrast tik daudz spēka, lai visus šos gabalus noairētu, un Džonam Mortimeram, kas galā tiek vienkārši eleganti un, kā izskatās, bez mazākās piepūles. Piestājam krastā, kur no Džona laivas kastēm tiek liets ārā ūdens un veikti pārkārtojumi, un Lavas krāču peldētāju klubiņa dalībniekiem tiek izsniegts pa alus bundžai, lai atzīmētu veiksmīgo izkļūšanu malā. Drīz esam šīvakara nometnē; pieprasām “haiku”, jo no upes mums rādīja uz vietu, kur esot indiāņu piktogrammas, un to arī dabūjam.
Tāds gabaliņš jāiet; Rio tā aizskrējis pa priekšu, ka netiekam līdzi, un ir ļoti spiedīgs. Pēc piktogrammu apskates Rio paziņo, ka kāpšot lavas kalnā un nevienu negaidīšot, bet tie, kas gribot, varot nākt līdzi. Es tā kā gribētu, bet reāli ciešu no karstuma un nolemju šodien būt slinka – turklāt ir jau pavēls. Beigās viņam līdzi aiziet tikai Ieva un 68-gadīgais Bobs, par kura tempu pēc tam brīnās ne tikai Ieva, bet arī pats Rio, sacīdams, ka viņš viņam visu laiku minis uz papēžiem – un mīt Rio uz papēžiem nav nekāds joks, varu to apgalvot, lai arī pati to netiku darījusi; vēlāk viņiem pievienojas arī Džons, kurš pamanās iet pa kādu īsāku ceļu. Slinkie pa to laiku atgriežas nometnē un vienkārši laiskojas; jau tumst, bet haikotāji vēl nav ieradušies – pārdzīvojam, ka viņiem līdzi nav lukturīšu. Viņi ierodas tikai tad, kad ir jau pavisam tumšs, un arī, izrādās, pārdzīvojuši par to pašu; skats no augšas bijis fantastisks, bet atpakaļceļā pamanījušies ieskriet lapseņu pūznī un dabūjuši dažu labu dzēlienu – bet laikam jau ne pārāk daudzus, jo skrējuši ātri.
Vakariņās Džonam svinīgi un (acīmredzot) tradīcijām atbilstoši tiek pasniegts kaut kas vidējs starp ķelli un tortes lāpstiņu ar uzrakstu, godinot viņa pirmo apgāšanos kanjonā. Taču Džona reputāciju tas nav sabojājis, kaut arī ik pa brīdim kāds pieminēs vārdu “flipper” –tad, kad Džīns saka, ka arī nākošajā dienā gribēs braukt ar viņu, izrādās, ka viņam visas vietas jau “aizsistas” – un kā nu ne : pirmais, ko ar Ievu izdarījām, izkāpušas nometnes krastā, bija – rezervēt sev rītdienai vietas pie viņa; parasti gan iepriekšējā vakarā to nedara, bet šoreiz atkāpāmies no šīs paražas. Vakars tiek vadīts nepiespiestā gaisotnē, līdz vienu jauku brīdi no Boba puses, kurš sēž man pa kreisi, atskan purkšķis. Kā jau smalki ļaudis, izliekamies neko nemanām, taču purkšķi atkārtojas; kāds kaut ko saka par Bobu, kurš noveļ vainu uz sev pa kreisi sēdošo Alu, kurš savukārt nez kāpēc min manu vārdu. Šitādi netaisnību nevaru paciest – jo patiesībā manas aizdomas bija tieši uz Alu – un, apņēmusies aizstāvēt savu labo vārdu, uzmanīgi pametu aci apkārt un zem Boba krēsla ieraugu tumšu objektu. Maza kastīte ar nosaukumu “farting machine”… meklēju, kur to izslēgt, bet nevaru atrast, un solos to konfiscēt, kamēr nepieteiksies likumīgais īpašnieks – un tad nu parādās Skotijs un mani no šīs ierīces atpestī, lai arī oficiāli sevi par īpašnieku nedeklarēdams (nu ja… bet izslēgt viņš to prata gan). Nogurums liek sevi manīt, un samērā drīz dodamies pie miera. Es vēl mazliet aizkavējos un dabūju izbaudīt dziesmas ģitāras pavadījumā Rio un Raiena izpildījumā, un dzīve šķiet traki skaista – tāpat kā visas šīs 8 dienas.
Bet esmu sev izvēlējusies nelāgu vietu gulēšanai; visu nakti pūš vējš, pūzdams man virsū smiltis, tā nu grozos, nesekmīgi mēģinādama no tā izvairīties. Uz rīta pusi nokrīt arī dažas lietus lāses- ceļos augšā un pa tumsu lieku teltij virsū lietus pārsegu, lai vajadzības gadījumā tajā paglābtos – bet ar tām pāris lāsēm lietus pagaidām arī beidzas. Es savukārt, reiz slinkumu pārvarējusi un piecēlusies, pārvietojos ar savu guļamvietu uz citu vietu, kur tā nepūš, un izmantoju iespēju mazliet pagulēt.
No rīta lietus atkal ir klāt; steidzam novākt nometni, lai mantas pasargātu no salīšanas, un šoreiz velkam arī lietus jakas – un pēc brīža arī bikses. Līst aizvien spēcīgāk, un sākam salt. Ieva taisa atspiedienus un pietupienus, es izeju uz “the hundred” vingrinājumu no pilates un airēšanu – uz kādu laiku palīdz. Pārējā laikā saraujos mazā kamoliņā, sēžu laivas dibenā, lai vairītos no vēja – tas šoreiz ir tāds, ka brīžiem pat ar visai pamatīgu airēšanu laiva stāv uz vietas – , un mēģinu izlikties, ka lietu nemanu. Piestājam malā, lai visi varētu sasildīties un saģērbties; ejam rotaļā “Ādamam bij’ septiņi dēli” – kaut arī angļu versijā tie dēli ir Ābrahamam, skrienam uz vietas un pa nelielu apli, skrienam sunīšus, dejojam letku-jenku un kankanu, ar vārdu sakot – ālējamies un (sekmīgi) mēģinām sasildīties. Tiek piesolīts, ka pusdienās būšot zupa.
Un – ak tavu laimi – pēc kāda laika pārstāj līt un pat parādās saule, kas pusdienu laikā un vietā spīd tik jaudīgi, ka pirmo reizi šodien atkal noticu, ka no tiesas esam tuksnesī, un pat izpeldos. Zupai, ņemot vērā laika apstākļu maiņu, gan nav cerētās piekrišanas…. Pēc laika atkal samācas un, lai arī līt vairs īsti nelīst, ir vēss, un no vienas puses priecājos, ka paspēju izpeldēties pusdienu laikā – tagad uz to vairs nebūtu dukas, bet no otras bēdājos, jo drēbes ir slapjas un nežūst, un ir auksti. Bet noskaņa ir laba, un mūsu laivā to vien darām kā apceļamies un smejamies, vakarā pat Džonam saku, ka nesaprotu, kā mēs vispār kaut kur varējām atairēties, ja to vien darījām, kā jautrojāmies. Nodziedu Džonam vienu Jāņu dziesmu: pirms dažām dienām viņš visām dāmām uzdāvināja no kanjonā atrastiem māliem pašdarinātas māla krellītes; tā kā es sakautrējos un viņu nesabučoju, sajutos pateicību parādā un apsolīju viņam nodziedāt dziesmu.
Taču vakarā pirms Lava falls kaut kā nesanāk, un jūtos mazliet līdzvainīga pie laivas apgāšanās: ja nu laikā nodziedātā dziesma Jāņa vārda brālim būtu līdzējusi? .. Vienā brīdī Džons sapīkst par to, ka viens dullis nelabi čīkst un ka viņam tas jau līdz kaklam, izceļ airi no duļļa un iras ar vienu pašu, pie reizes uzdziedādams “O sole mio” pirmo rindiņu; garāmbraucošā Andrea smejas: “Džon, te nav kanāls, te ir kanjons!”. Dullis esot čīkstējis no ceļojuma sākuma, bet eļļas neesot. Es sev neraksturīgā praktiskuma uzplūdā bilstu, ka var taču izmantot olīveļļu, uz ko Džons atplaukst un no vienas no savām kastēm izceļ olīveļļas pudelīti, kurā aptuveni viena ceturtdaļa vēl palikusi, un bagātīgi lej virsū airim un dullim; Ieva brīdina, ka tas mūs neglābs uz ilgu laiku un solās Džonu nosūdzēt Skotijam, bet who cares – efekts ir tūlītējs un Džons laimīgs.
Pēdējais vakars. Abi Džoni, kuriem šodien dežūra gatavo svinīgas vakariņas ar steiku un izcep arī kūku; mūsējais Džons šodien tā nomocīts (jo pretvējš pūta daudz un stipri), ka nemaz nemanu, vai viņš pats maz paēd- tikai vēlāk redz viņu jau guļošu. Jā, pati laivošana laikam gan ir šī darba vieglākā un patīkamākā puse – ikrīta un ik vakara krāmēšanās un ēst gatavošana varētu būt mazāk aizraujošas. Ir iekurts ugunskurs – otrais un pēdējais. Galena- saskaņā ar laikam taču savu personisko tradīciju – staigā apkārt ar koši zilas un oranžas nagu lakas pudelītēm un tiem, kas ļaujas, dažādās krāsu variācijās lako kāju nagus; manējiem uz zila fona ir oranži punktiņi, un, nākamajā rītā pirmo reizi tos ieraudzījusi dienas gaismā, nopriecājos, cik tie ir skaisti un īpaši, un apņemos tos saglabāt neskartus, cik ilgi vien iespējams (daži – domājams, tikai vīrieši – no savējiem pie pirmās izdevības esot tikuši vaļā), pie reizes maķenīt paprātodama, kā tos uztvers Aviācijas drošības dienests. Bēdājos, ka pēdējo reizi gulēšu zem zvaigznēm – un arī tikai tad, ja nelīs, bet debesis ir apmākušās; un tomēr tās ir man vēlīgas: zvaigznes var saskatīt, un atkal laižos miegā laimīga.
***
Nākošajā rītā pirmo reizi čammājos ar mantu kārtošanu – tā kaut kā nevedas. Brauciens šodien gaidāms īss – ap 10 jau būsim pie Diamond Creek (agrāk nevar – tās ir indiāņu zemes, un viņi mūs tur negrib pirms 10), un brauciens būs beidzies. Esmu apņēmusies par katru cenu vēl pēdējo reizi izpeldēties upē, jo vakardienas pelde bija īsa un no krasta – tātad īsti neskaitās. Pie pirmās izdevības ielecu upē un esmu pārsteigta, ka nevaru vien no tās izlīst ārā- varbūt esmu pieradusi pie aukstām peldēm? Plunčājos un peldu, un negribu atpakaļ laivā…. Bet visām lietām pienāk gals, turklāt gribas taču arī vēl mazliet paairēt. Diamond Creek mūs sagaida smagās mašīnas un divi mikrobusiņi, un Rio bilst, ka viņu darbs tagad tikai sākas: laivas tiek izjauktas un berztas no visām pusēm, un no tām tiek izlaists ārā gaiss. Atbrīvojuši piešķirtos maisus no savām lietām un sakrāmējušies, cik nu spējam, palīdzam; tagad nu tiešām nav šaubu, ka viss beidzies – bet skumju vietā nolemju koncentrēties uz prieku – un tas nemaz nav grūti, jo tas pa šo laiku tas manī ļoti dabiski ieperinājies lielos daudzumos.{:}{:en}Gita, 26/09-5/10/2008
Zeme, kur laikam nav nozīmes un viss plūst savā ritmā, kuram atliek vien plūst līdzi; kurā pamosties laimīgs un arī aizmiedz laimīgs, skatīdamies uz zvaigznēm; kurā nav ne radio, ne TV, ne interneta, ne mobilā telefona; kurā katrs ir savs labākais “es” un mierā ar sevi un citiem, jo citādi nemaz nevar būt.
Viss sākas ar milzu miglu Luksemburgas lidostā, kura kā negrib, tā negrib izklīst; kavējas mūsu lidmašīna no Amsterdamas, kas draud izjaukt visu rūpīgi saplānoto lidojumu ķēdi.
Tā tomēr atlido pietiekami savlaicīgi, un, lai arī dabūjam pa Amsterdamas lidostu rikšot un pie lidmašīnas ierodamies vienas no pēdējām, noķerta tā tomēr ir. Sliktāk ir ar bagāžu –Detroitā izrādās, ka tā tomēr nav atlidojusi mums līdzi; mums sola, ka Fīniksā tā tikšot nogādāta iespējami ātri un pa kādu citu maršrutu, bet satraukums ir: kā nekā jau nākošajā dienā agri mums paredzēts no Fīniksas sākt doties kanjona virzienā; Grand Canyon Village pavadīsim tikai vienu vakaru, un, ja nu bagāža neierodas, visu vajadzīgo nopirkt nebūs iespējams, savukārt ir droši zināms, ka pašā kanjonā ne aiz viena upes līkuma nekādu veikalu nemēdz būt, proti, ar ko nokāpsim lejā, ar to arī nākamās 10 dienas būs jāiztiek. Neraugoties uz līdzšinējo ne pārāk labo pieredzi saistībā ar transatlantiskajiem lidojumiem, izvēlos pieņemt, ka bagāža tiks piegādāta operatīvi, un atsakos apsvērt plānus gadījumam, ja tā tomēr nebūtu. Un – prieks, kur tu rodies- bagāža mums tiešām tajā pašā naktī tiek piegādāta mūsu Fīniksas viesnīcā.
Vakarā Grand Canyon Village notiek ceļotāju sanāksme; lejup vedamo bagāžu jau esam savlaicīgi nogādājušas pie mūļiem, un esam nepatīkami pārsteigtas, kad izrādās, ka lejup kāpšana –vismaz tās sākums – paredzēta organizēti 5 no rīta. Tas nozīmē, ka būs vēl tumšs, savukārt mēs, plānodamas sākt kāpt ap 6, savus lukturīšus esam ielikušas nodotajā bagāžā. Dominē vidējā un vecākā paaudze, un Ieva prāto, kā tas 70-gadīgais onkulītis tiks lejā; apstrīdu viņa vecuma vērtējumu (vēlāk izrādās, ka viņam ir 68 gadi, tātad viņai taisnība) un saku, ka gan viņš mums vēl iekabinās – un, kā vēlāk izrādās, uz to pusi arī ir.
5 no rīta ir piķa melna tumsa; ar Ievu sadalām vienu pāri, kuriem ir lukturīši, respektīvi, es piesitos vienam un aizsūtu Ievu pie otrā, par ko viņa apvainojas, savukārt es kā vairāk ar pīpi kanjonā bijusī esmu pārliecināta, ka negribu pa šauru taku kāpt tumsā bez luktura, un ka trijiem uz tās takas vietas nav; vispār pēdējo pirms- un pēc-aizbraukšanas dienu stress ir darījis savu, un jau trīs dienas gandrīz vai to vien darām, kā krītam viena otrai uz nerviem un kašķējamies. Kašķa kulminācija ir tad, kad jau esam lejā un jākāpj laivās, kad viena otrai neierobežoti paužam savas maz glaimojošās domas par otru. Bet guess what? Upe visu izlīdzina un aizskalo projām- tu gan vari atnest līdzi savu stresu, bet paturēt to nevari – un arī negribi, tas te neiederas un nemaz nav iespējams – un viss turpinās un beidzas labi .
Tik agri lejup kāpiens jāsāk vēlāk gaidāmā karstuma dēļ; to pagrūti aptvert, jo ir auksti, bet pēc kādas stundas auksti vairs nav, un vēl pēc maza brītiņa sākam mest nost apģērba kārtas. Kopā līdz upei jānokāpj ap 15 km; vienā brīdī no saviem ceļabiedriem atraujos, jo jūtu, ka karsts tiešām būs un kā karstuma nemīlētāja vēlos galā nonākt pēc iespējas ātrāk. Ik pa brīdim ceļā gadās augšup kāpēji; no sirds jūtu viņiem līdzi un jūtos mazliet kā vieglā ceļa meklētāja, jo jāatzīst – tad, kad izrādījās, ka nevaram dabūt ceļojumu cauri visam kanjonam, izvēlējos to, kurš sākas ar nokāpšanu kanjonā, nevis beidzas ar izkāpšanu no tā. Bet arī lejupceļš nav viegls, un es vispār esmu slikta lejup kāpēja; pēc 9 karstums jau kļūst neciešams, un dažus īpaši saulainus un bez ēnainus ceļa posmus velkos kā knapi dzīva. Nokļuvusi līdz Phantom Ranch, pat nespēju iet meklēt galveno ēku ar kafejnīcu – atradusi ēnaināku vietiņu un apsegusi seju ar samitrinātu bandanu (lai dzīvo šis aksesuārs, jo īpaši slapjā veidā!
Arī vēlākos pārgājienos tas, ap kaklu apsiets, palīdz ilgāk saglabāt skaidru apziņu), mēģinu snaužot tikt galā ar galvassāpēm. Kaut cik atguvusies, eju uz kondicionēto kafejnīcu iegādāties aukstu limonādi un nosūtīt atklātnes, kurām pašrocīgi uzspiežu zīmogu, kas vēstī, ka tās nogādātas no Lielā kanjona ar mūļu palīdzību. Atpūtusies un atvēsinājusies, dodos uz 1 km attālo tikšanās punktu – bet tas 1 km izrādās tik karsts, ka, galā nonākusi, esmu gandrīz tikpat apvītusi kā pēc lejā nokāpšanas. Divi grupas biedri ar visām drēbēm iemērcas Bright Angel strautiņā; man tas tobrīd vēl liekas neizprotami, un samierinos ar kāju atvēsināšanu tajā. Pamazām sarodas aizvien vairāk nokāpēju un pat līdz šim neredzēti ceļabiedri- Katija un Als; tā kā Katija ir pirms nedēļas sarāvusi savu “ACL” (=anerior cruciate ligament; amerikāņu mode uz akronīmiem ir uzkrītoša; nu jā, bet ja te kādu laiciņu padzīvo, tad spēj atšifrēt gan PB&J (peanut butter and jelly), gan TP), viņi lejup atjājuši jau iepriekšējā vakarā ar mūļiem.
Laivas ierodas, tie, kuru ceļojums beidzas šajā punktā (un tātad nākamajā dienā būs jākāpj pa taku augšup), izkrāmējas ārā, bet mēs sākam krāmēties iekšā – sākumā ūdensdrošajās somās un tad – pēc drošības instruktāžas – arī laivās. Kopā esam 15 braucēji, no kuriem Lerijs ar Lorelu un Džīns ir jau atkuģojuši no augškanjona un ceļojumu turpinās, kā arī 8 komandas locekļi un viņiem pietuvinātie – 4 cilvēku laivu vadītāji (Ceļojuma galva Skotijs, Raiens, Rio un Džons) , 2 bagāžas laivinieki (Džons Mortimers jeb Mortons, kā viņu te dēvē, un jauka kanādiešu meitene Andrea, kurai tēvs, kā vēlāk izrādās, esot slovāks), kā arī Raiena draudzene Galena (visu laiku domāju, ka Galina, un tikai pēc brauciena uzzināju, kā viņas vārdu pareizi raksta) un pensionējies biznesmenis Lerijs Nr.2, kurš maijā braucis kā pasažieris, inficējies ar šo slimību un kaut kā izmanījies pietiekties kā potenciālais darbinieks vai cita veida interesents(?. Kļūt par kanjona laivu gidu nav nekāda joka lieta; neatkarīgi no līdzšinējās pieredzes uz citām upēm sākumā noteikts- vai nenoteikts- braucienu skaits jānobrauc, vadot bagāžas laivu, pie kam algu bagāžniekiem nemaksā, bet viņi saņem savu daļu no dzeramnaudas).
Papildus jau minētajiem diviem Lerijiem un Džoniem ir arī divi Džordži un Bobi (viens no tiem ir jau minētais 68-gadnieks, kurš, kā saprotu, kādu laiku dienējis jūras spēkos un joprojām izskatās admirāļa cienīgi); kopumā ceļojumā piedalās trīs laulāti pāri (Lerijs un Lorela, Sjūzija ar Džordžu un Katija ar Alu), jauks- kā vēlāk nospriežam – puišu pāris (Andijs un Karls), trīs vienkārši draugu pāri (abi Bobi, Vorens ar Džordžu un mēs ar Ievu) , kā arī Ņujorkā dzīvojoša advokāta 24 gadīgais dēliņš Džīns, kas studējis politoloģiju un strādā sporta klubā par izkārtni un telefonu atbildētāju. Latvija viņiem pārsvarā ir tumša bilde (paši laivinieki, izlasījuši mūsu kontaktinformāciju, nosprieduši, ka esam no Vācijas), tad nu nodarbojamies ar ģeogrāfisko apgaismošanu; tikai Rio saka, ka savulaik strādājis kopā ar mūsu tautieti Vladimiru. Vēlāk, jau mājās, atrodu viņu internetā – dubultdoktors cietvielu fizikas jomā, kā var noprast, šobrīd dzīvo ASV un laivo pa ASV un arī Sibīrijas upēm (http://www.echotrips.com/tuolumne/guides/vlad-gavrilov.html).
Pirmās dienas brauciens nav ilgs, jo izbraucam tikai ap 14:00 (pulksteņa man nav, un mobilo esmu izslēgusi – un kāpēc gan sekot laikam, ja var vienkārši būt tam līdzi un tajā iekšā?), bet ap 19:00 jau ir tumšs. Pirmajā nometnē mums ierāda, kā uzcelt teltis (izskatās, ka šonakt līs, tāpēc jāuzliek arī lietus pārsegs) un izmantot labierīcības; princips tāds: čurāt drīkst tikai upē (kas vīriešiem neapšaubāmi ir vienkāršāk, bet arī no sievietēm neviena nepaliek nečurājusi, varbūt gan ne tik bieži un tūlītēji kā varētu gribēt), bet naktī arī spainītī, ko pēc tam izlej upē. Nopietnākām vajadzībām pastāv pārvietojamā tualete, kuras pirmais elements ir divi spaiņi roku mazgāšanai (vienā tīrais ūdens, otrā netīrais, un tos savieno šļūtene ar pumpīti, kas darbināms ar kāju); ja pie spaiņiem atrodas kastīte ar TP (tualetes papīru), tā ir zīme, ka tualete ir brīva, pretējā gadījumā jāgaida, kamēr tās aizņēmējs kastīti atnes atpakaļ.
Vēl pēc kādiem 10-15 metriem ir pelēka plāksnīte, kas norāda virzienu (dažreiz stipri vien aptuvenu, tāpēc labāk visu apskatīt pie gaismas)un arī ieeju tualetē, un vēl pēc brīža – pati tualete – pēc iespējas citu acīm apslēpta un parasti ar skatu uz upi – , ko veido hermētiski noslēdzama kaste ar “brili” un vāku virsū, atsevišķs trauks gadījumiem, ja kādam tomēr būtu arī jāpačurā, un pudele ar baltu pulveri, ar ko savs iznākums pēc tam jāapkaisa. Sākumā neraisa sajūsmu, bet vēlāk jāatzīst, ka darbojas gluži labi, turklāt saskaņā ar “leave no trace” principiem. Jau tāpat ir ierobežots to cilvēku skaits, kas ik gadus drīkst braukt pa Kolorado Lielajā kanjonā, un uz savas klātbūtnes pēdu neatstāšanu tiek likts liels uzsvars.
Sešās laivās, izrādās, var sakraut visu divām nedēļām (ieskaitot augškanjonu) 23 cilvēkiem nepieciešamo, kas bez pārtikas, guļamajām un personiskajām lietām ietver visu virtuves aprīkojumu ar galdiem un saliekamos krēslus, kuros tiek sēdēts pirms un pēc maltītēm, kā arī to laikā. Brokastīs parasti ir visāda veida sausā barība, kā arī kas silts- parasti olu kultenis vai pankūkas, pusdienās parasti ir maize, uz kuras visu ko var likt virsū, sākot ar PB&J un avokado un beidzot ar dažādiem uzgriežamajiem, dārzeņi un augļi; vakariņās vienmēr ir pamatīgi gatavots siltais ēdiens un ik pa brīdim arī saldais ēdiens, kura gadījumā tad parasti kāds tiek pasludināts par jubilāru. Vakariņas vienmēr gatavo divi no komandas, kas tad arī atbild par nākošās dienas brokastīm, bet pusdienu servēšanā un sastāvdaļu sagriešanā iesaistās visi gidi – ja vien kāds no tiem tajā laikā mūs kaut kur neved. Jāsaka – tik labi ēdusi sen nebiju, un ēšanas (un ēdināšanas) organizācijas līmenis atstāja iespaidu pat uz mani, kas pret šo nodarbi ir samērā vienaldzīga (un katrā ziņā priecīga, ka man nav jāgatavo ēst sev vai, kas vēl trakāk –citiem).
Rīts parasti sākas ar saucienu, ka gatava kafija (arī tējas ūdens); tad sākas rosība, un vēl pēc kāda laika tiekam aicināti brokastīs. Novācam teltis, savācam savas mantas, komanda savāc visu pārējo – un laivās iekšā! Gidi mums nav sadalīti, un tiekam aicināti pēc iespējas rotēt pa visām četrām laivām, lai būtu iespēja iepazīties gan ar gidiem, gan ar pārējiem ceļabiedriem – un tā nu katru dienu sākam ar apjautāšanos, kuram laivā vēl ir vieta. Cenšos rotēt, bet dažreiz rotēšana attiecībā uz laivām un attiecībā uz ceļabiedriem ir viena otrai pretrunā, tā ka ceļojuma beigās konstatēju, ka ar dažiem gidiem esmu pavadījusi vairāk laika, nekā man pienācās, savukārt ar citiem – mazāk. Dienas ir dažādas: dažās tikai braucam pa upi, savukārt citās ir īsāki (vai pavisam īsi) vai garāki pārgājieni. Otrā diena ir “balto ūdeņu” jeb krāču diena- citu pēc citas pievaram Granīta, Hermīta un piecas “dārgakmeņu” krāces ; esam instruēti, ka vilnī ir “jāieliecas”, ko arī cītīgi darām. Tiekam apšļakstīti no galvas līdz kājām; pagaidām vēl mēģinām glābties, zem glābšanas vestēm pavilkdami ūdensdrošu apģērbu, bet upes aukstumu jūt tāpat, īpaši no rīta, kad ir vēsāks.
Gidi gan laivošanu nereti sāk ar iemērkšanos upē; man pirmās divas dienas salst, un nekādu vēlēšanos pēc tuvāka kontakta ar Kolorado neizjūtu. Šīs dienas “nagla” ir Als- vienā brīdī atskan plunkšķis, un viņš nevis vienkārši peld upē, bet peld cauri krācei, saskaņā ar instrukcijām – ar kājām pa priekšu. Viņš vispār savos 67 gados ir viens traks vecis; kopā ar 15 gadus jaunāko Katiju viņi dzīvo Havaju salās, kur viņiem ir vairāki biznesi, t.sk. viens ar Harley Davidson saistīts, un bauda dzīvi uz pilnu klapi. Arī Katija ir tikpat enerģiska un ceļojuma laikā iesaistās visādās ēverģēlībās, tai skaitā buļļa jāšanā (sēdēšana uz laivas priekšējās malas, pieturoties pie tajā iestrādātā riņķa – drāžoties cauri krācēm, buļļa jājējs saņem vairumu visu šļakatu un, ja bijis neuzmanīgs, var ievelties laivā iekšā vai pat izvelties ārā no tās) – cik nu viņai ļauj traumētais ceļgals. Džīns tiek iecelts par šīsdienas gaviļnieku, jo šovakar izcepta kūka; sākumā viņš spurojas pretī, bet pēc tam ļaujas- un kā gan citādi! Vakarā pēc apvaicāšanās tiem, kas ilgāk ar pīpi uz upes, proti, šajā gadījumā Lerijam nr.2, kurš saka, ka vēl nevienu nakti nav gulējis teltī, nolemju gulēt ārā; odu te nav, un sarkanās ļoti kodīgās skudras iet gulēt ar saules rietu. Visādi citādi mošķi te gan ir – tiekam instruēti katrā ziņā valkāt apavus un naktī izmantot lukturīti, lai neuzkāptu kādai klabur- vai citāda čūskai vai skorpionam -tā ka pirmajā vakarā, gulēt ejot, vērīgi ieklausos skaņās ap mani, līdz nospriežu, ka tas ir neproduktīvi, un laižos snaudā.
Trešajā dienā braucam pa upi, bet dodamies arī nelielos pārgājienos pa sānu kanjoniem – vienā ir ļoti skaists Elves Chasm ūdenskritums ar grotu, kurā var uzrāpties un lekt lejā; drosmīgākie to arī dara. man vēl joprojām auksti, tāpēc ieņemu vērotāja lomu. No dāmām līdz grotai uzkāpj vienīgi Sjūzija un sēž augšā kā maza laumiņa, neuzdrīkstēdamās lekt lejā –bet arī atpakaļceļa īsti nav. Raiens saka, ka nāks viņai talkā, uzrāpjas un vēlreiz nodemonstrē, kur likt kuru kāju un kā atsperties un lekt – un viss beidzas labi un ar lielu plunkšķi. Nākamajā sānu kanjonā (Blacktail canyon) ūdenskritums ir mazāk gleznains, toties ūdens šķiet gluži silts – katrā ziņā salīdzinājumā ar upi – tad nu atzīstu sevi par pietiekami sasilušu un pirmo reizi izpeldos.
Nu maisam gals ir vaļā, un tajā pašā dienā izpeldos arī upē – ienirstot ūdens ir stindzinoši auksts, toties ir stimuls kustēties pēc iespējas enerģiski. Jāsaka, ka peldēšanās notiek “kā stāvu” (sēžu) veidā –ar visām drēbēm un glābšanas vesti, aiz kuras laivā palikušie tad mani ievelk atpakaļ. Pēc izlīšanas no ūdens ir auksti, bet saulīte silda, un ar laiku gan drēbes izžūst, gan pati sasilstu. Vakarā, no sava matracīša un guļammaisa vērdamās zvaigznēs, pirmo reizi sajūtu to, kas mani pavadīs visu atlikušo ceļojuma laiku – lielu, mierīgu mieru: upe visu lieko ir aizskalojusi prom – visas bēdas, sāpes, arī paša čaulas un maskas – tu paliec kails un tāds, kāds esi, upei līdzi plūstošs un dabā iederīgs.
Ceturtajā dienā jāceļas agri- pēc pieciem, jo šī ir lielā uz 8-9 stundām rēķināmā pārgājiena diena. Tie, kas nevēlas vai kāju stāvokļa dēļ nespēj tajā doties, ar kopā sasietām laivām (jo trīs no gidiem mūs vedīs pārgājienā) peldēs cauri Granite Narrows- kanjona šaurākajai vietai, un noenkurosies pie Deer Creek, uz kurieni mēs aiziesim kājām; pārējie pārrāpjas vienam kalnam un, šķērsojuši Tapeats Creek un turēdamies pa kreisi no tā, lēnām, bet nenovēršami rāpjas otrā kalnā. Mērķis ir Thunder Spring ūdenskritumi – vesela ūdenskritumu kaskāde – saskaņā ar mūsu vadoņa Skotija teikto, viens no skaistākajiem Lielā kanjona skatiem.
Pa ceļam pamanu, ka Rio kājā sadurtas kaktusu adatas- kā paskaidro Džons, viņš šādi sevi akupunktējis. Ūdenskritumos mums tiek ļauts iemērkties un kādu laiku atpūsties un apēst sarūpētās pusdienu maizītes, jo grūtākā ceļa daļa vēl ir priekšā. Nu jau ir ļoti karsts, un, kā smejos, vajadzēja zem ūdenskrituma nostāties nevis divas, bet gan trīs reizes- varbūt slapjums drēbēs būtu ilgāk turējies. Tālāk ceļš kalna galā ved caur Surprise valley – kad apvaicājos, kādi pārsteigumi mūs te gaida, izrādās, ka pārsteigums ir pati ieleja kalna galā. Smags karstums, kas spiež pie zemes, un ūdens nebūs, kamēr ieleju nebūsim šķērsojuši; te tiešām var just, ka esam tuksnesī. Labi, ka ielejas vidū ir liels akmens, kura ēnā atvilkt elpu.
Vasaras ceļojumos lielā karstuma dēļ – tad te esot līdz 120 F – šis pārgājiens nemaz netiekot piedāvāts, bet tagad, rudenī, kad esot tikai ap 105F (ap 40C), tas ir iespējams. Visur ir sauss, un vienīgie augi ir visādi dzelkšņaugi un agaves ar augstiem –pāri par divarpus metriem – ziediem; lasīju, ka agaves ziedot vienu reizi – laikā starp 20 un 40 gadiem – un tad mirstot. Jau pietuvojušies ielejas malai, satiekam divus pretējā virzienā nācējus –lai mēs necerot uz strautu, visu ūdeni viņi esot izdzēruši; mēs nepaliekam atbildi parādā un sakām, ka arī no ūdenskritumiem nekas nav palicis pāri. Lejup kāpiens ir stāvs un grūts; no karstuma sāp galva, un, kad nonākam pie ūdenskrituma, izlūdzos Džonam vienu tableti pret galvas sāpēm; kopā ar galvas iebāšanu ūdenī tas līdz, un esmu gatava kāpt tālāk lejā. Pa ceļam satiekam mūsu laivotājus ceļabiedrus – nav varējuši mierīgi nosēdēt un jau no Deer Creek puses nolēmuši uzkāpt līdz ūdenskritumam. Izgājuši cauri skaistam patio, kur strauts ir iegrauzies dziļi klintī, pēc brīža nonākam kanjona malā, no kurienes paveras skats uz upi un daudzām mazām laiviņām tur tālu lejā – un šis attālums vēl jāpārvar… 40 m augstais Deer Creek ūdenskritums gāžas lejā ar milzīgu spēku, neļaudams sev piepeldēt tuvāk klāt. Pēc burtiski dažu minūšu brauciena esam tikuši līdz savai nometnes vietai, ko arī ieņemam – ar sevi apmierināti un patīkama noguruma mākti.
Nākošajā dienā beidzot nokļūstu Skotija laivā; 54 gadus vecs, Lielajā Kanjonā par gidu viņš strādā gandrīz 30 gadus. Ar stāstnieka talantu apveltīts, izmantojot “goddamn” iestarpinājumus, kas viņa jau tāpat krāsainajā runā tik organiski iederas, viņš stāsta gan savu dzīvi (1,3 akrus liels dārzs, kur viņš audzē visu dzīvei nepieciešamo, ieskaitot četras tomātu šķirnes; ziemā viņš piepelnās ar sīkiem darbiņiem – atšķirībā no tiem gidiem, kuri ziemā kļūst par sniegotājiem- un šķiet, ka laivas vasarā un slēpes ziemā ir klasiska kombinācija), gan Lielā Kanjona leģendas, neaizmirstot arī leģendārāko šā kanjona sievieti Džordžiju Vaitu. Atsevišķas pieminēšanas vērti ir viņa smiekli – dziļš, lipīgs “ha-ha-hāaa” – un nepaiet ilgs laiks, kad visi smejamies tieši tāpat, arī tad, ja šos smieklus tikai iedomājamies.
Izlūdzos atļauju paairēt un konstatēju, ka airēšana uz priekšu – airus atspiežot prom no sevis, nevis pievelkot klāt – nav nekāda joka lieta. Piestājam pie Matkatimbas kanjona un sadalāmies divās grupās: pa augšas šaurajām maliņām ejošie un pa strautu ejošie, kuriem jābūt brīvām rokām: pirmo reizi dabūju izbaudīt kanjoninga priekus. Vietās, kur augšā tiek kāpts, kājas balstot pret vienu sienu, bet rokas pret pretējo, apceru (pie sevis) jautājumu, vai šai izpriecai gadījumā nebija jānosaka minimālais auguma garums, kuram es varbūt neatbilstu- bet laikam jau atbilstu gan, jo augšā izdodas uzķepuroties veiksmīgi. Pēc brīža apvienojamies ar pārējo grupu; daļa paliek baudīt amfiteātra skaistumu, bet nemierīgākie turpina ceļu pa kanjonu; labi, ka noteikts laiks, kad jābūt atpakaļ, jo pa kanjonu var iet un iet, un tas nebeidzas – lai no tā izietu, būtu jāiet vesela diennakts.
Atpakaļceļā šķiet, ka esam nonākuši Ērkšķrozītes karaļvalstī –vai varbūt magoņu laukā no “Oza zemes burvja” – amfiteātrī palikušie visi apkrituši snaudošās pozās un neceļ ne ausu. Par jubilāru šovakar tiek pasludināts Skotijs, kurš solās tam par godu latviešu meitenes aicināt nakšņot savā laivā (viņam esot tradīcija savas dzimšanas dienas pavadīt kopā ar latvietēm – sīkāk iztaujāts, gan ir spiests atzīt, ka nevienas dzimšanas dienas viņam (pie šāda uzstādījuma) līdz šim nemaz nav bijis) – kas nemaz nebūtu bijis slikti, jo šī nometne ir gandrīz vai vienas vienīgas klintis; teltij gan atrodam smilšu pleķīti, bet, tā kā atlikušais smilšu gabaliņš ir pārāk ne-horizontāls, izvēlos labāk gulēt uz ērtas, plakanas klints. Rīt mūs gaida Havasu strauta ūdenskritumi, un vakara pasaciņai Skotijs stāsta piedzīvojumu no savas agrīnās gida karjeras laikiem.
Ūdenskritumi, ko iespējams apskatīt, ir divi (vēl ir vairāki uz Havasupai indiāņu ciema Supai pusi – bet līdz tiem no upes puses iet būtu pārāk tālu); tad nu viņam kā jaunam gidam vecākie brāļi (brālis – tā ir gidu savstarpējā uzrunas forma) uzdevuši klientus aizvest uz šiem ūdenskritumiem un laikā atvest atpakaļ; Skotijs viņus iedalījis resnajos (tā arī neizdevās uzzināt, vai ir kāds politisks korekts apzīmējums, bet katrā ziņā Skotija mutē šis tāds neizklausījās), kam uzdeva viņam sekot lēnākā tempā un noteiktā vietā nogriezties uz Beaver Falls (ap 3,5 jūdzes no upes), un ātrajos, kurus nolēmis vest uz augšējiem – Mooney Falls, vēl 2 jūdzes tālāk. Ieradušies, izpeldējušies, paēduši un paplunčājušies vēl, un bijis jau laiks doties lejup, lai iekļautos grafikā, kad elsdami un pūzdami ierodoties “the fat guys”, jo laikā neesot nogriezušies uz savu Beaver ūdenskritumu! Tik vien viņš viņiem paspējis pateikt, lai necerot, ka varēšot izpeldēties vai paēst, jā, vienu sviestmaizīti varot ātri iestampāt mutē, un tad uzreiz jārikšo lejup. Pikantāko šī stāsta detaļu neatstāstīšu – datora ekrāns nosarktu (tāpat jau vīrusu dabūja, kamēr šo rakstīju) – teikšu tikai, ka vēl pāris dienas, iedomājoties frāzi “and there come the fat guys”, bija jāraustās nekontrolējamos smieklos.
Skotijs arī brīdina no Havasu strauta advancētajiem kraukļiem, kas pieraduši pie apmeklētājiem un spējot attaisīt viņu mugursomas, lai nočieptu pārtiku, un pat esot viņam reiz izknābuši caurumu alus bundžā; pārtikas krājumus nedrīkstot atstāt bez uzraudzības ne mirkli. Ne pārāk ticīgi pavīpsnājam, bet tajā pašā vakarā Džordžs nāk sūdzēties, ka, spriežot pēc visa, no viņa mugursomas (viņš gan nezināja, vai bija atstājis to vaļā vai aizvērtu), kāds jenotveidīgs “ringtail cat” esot izčiepis batoniņu – viņš viņu redzējis uz klints sienas un tad atklājis zudības. Nākošajā dienā dzird runājam, ka pāris gidi uz tās klints uzkāpuši un tur tiešām tie “kaķi” esot redzēti pat vairāki; es, uz savas klints gulēdama, savukārt redzu uz klints mirgojam viņu sarkanos lukturīšus un prātoju, kas tas varētu būt.
Tā kā pirms dienas esam noskaidrojuši, ka “mountain lion”, “cougar” un puma ir viens un tas pats- un sastopams Lielajā Kanjonā – vienā brīdī visai skaidri saklausu šī zvēra rēcienus pavisam tuvu; par laimi, atceros, ka – arī pavisam tuvu – bez telts guļ Lerijs Nr.2, un nospriežu, ka tā ir vienkārši viņa krākšana. Visus pārējos iespējamos nakts apmeklētājus nolemju atstāt likteņa ziņā un vienkārši uzticēties naktij – jo citādi jau nekāda gulēšana nesanāktu – un laižos snaudā, nākamajā rītā neaizmirsdama padalīties ar savām izjūtām ar pārējiem, arī – lai būtu godīgi un neizklausītos pēc aprunāšanas – ar pašu Leriju; vēl pēc dažām dienām Džordžs saka, ka izprotot manas izjūtas, jo tonakt viņu telts bijusi Lerija tiešā tuvumā, un acīmredzot arī viņam radušās tieši šādas asociācijas.
Nākošā dienā pēc īsa un mierīga brauciena nonākam pie Havasu creek, kura zili blāvie ūdeņi izceļas uz apkārtējā fona; mums tiek piedāvāts sadalīties divās grupās: lēnajā, kas nesteidzīgi ies līdz Beaver Falls, un ātrajā, kas mēģinās nokļūt līdz Mooney Falls, kā tiek piebilsts, mazliet paskrienot. Tā kā esmu nolēmusi no kanjona dabūt ārā visu, kas no viņa dabūjams, piesitos ātrajai grupai – un kā gan ne, ja jau pat Als un Lerijs Nr.1, kuram ir krietni virs 60, dara to pašu, turklāt vienmēr pastāv iespēja atkrist un pievienoties “lēnajiem”.
Tiesa, pēc brīža saprotu, ka skriešanu gidi, atšķirībā no manis, ir domājuši nopietni – tā nu nadzīgi “džogojam” augšup – gan pa taku, bet tomēr cauri brikšņiem tādā tempā, ka – kā vienu jauku brīdi iedomājos – ja nu gadījumā mums izdotos uzkāpt kādai klaburčūskai, viņai noteikti uzkāptu vismaz trīs no mums, pirms viņa spētu spert kādus atbildes soļus. Ik pa brīdim jāšķērso strauts; brīžiem jābrien tik dziļi, ka mugursoma jātur virs galvas, bet augumā mazākajiem un pavieglākajiem tā pat jāpasniedz krastā jau nokļuvušajiem, jo straume ir spēcīga un tā vien draud aizraut sev līdzi; kāpjot uz Thunder Spring ūdenskritumiem, Ieva šādā veidā palika bez vienas sandales (labi, ka tajā pārgājienā bija jāņem līdzi maiņas apavi), šeit tā kā negribētos samērcēt fotoaparātus pat tad, ja tie neaizpeldētu nekur prom. Visa takas malas flora mums apņēmīgi un lielā ātrumā skrien virsū; vienīgais mierinājums, ka Eiropā jau būs rudens un tātad nepieklājīgi saskrāpēto stilbu apslēpšana skatieniem neprasīs papildus pūles.
Man brīnumainā kārtā izdodas izvairīties no sadursmēm ar īpaši agresīvu un adatainu floru, proti, kaktusiem, bet ne visi ir tik veiksmīgi. Lerijs ir jau atkritis; es vēl turos, bet pieķeru sevi pie domas, ka labprāt ne tikai skrietu, bet arī paskatītos apkārt un kaut ko pafotografētu, tāpēc, kad izrādās, ka esam jau atskrējuši pie Beaver Creek un tiek jautāts, kurš vēlētos savu skrējienu beigt šeit, daudz nedomādama, pievienojos Alam.
Tas ir prātīgi darīts; Ieva pēc tam saka, ka nomocījušies pamatīgi, atpūtas brīdis galapunktā bijis īss, turklāt viņa vēl pamatīgi sadūrusi kāju. Arī Džīns vēlāk nebeidz sodīties par to, ka tas tikai bijis skrējiens; galā viņi nonāk piecatā –no parastās tautas tikai Ieva ar Džīnu, kā arī no laivotājiem Džons ar Andreu un Rio, uz kuru skatīdamās, nospriežu, ka viņš ir žigls kā ķirzaka un tieši tāpat arī rāpjas klintīs, un tādēļ būtu pelnījis atbilstošu indiāņu vārdu. Beaver Falls ir skaists, bet ap to tieši saradušās ēnas; pēc peldes jūtos nosalusi un nospriežu, ka varētu doties atpakaļ lejup – bet ierodas lēnā grupa, un Raiens lūdz bez viņiem to nedarīt.
Nu ko – pakāpjos augstāk un, pārvietodamās līdzi saulei, sekmīgi mēģinu sasildīties ar saules vannu palīdzību, šajā procesā uzdurdamās uz pāris kaktusu adatām; dūrieni nav dziļi, bet ilgi smeldz. Kad pārrodas ātrās grupas atliekas, visi dodamies lejup –gan neskriedami, bet tomēr tik ātrā tempā, ka brīžiem tīri dabiski gribas labāk paskriet. Un ir labi, un man pat sāk likties – pirmo reizi mūžā – ka, neraugoties uz manu pārliecību, ka man skriet nepatīk, tas man varbūt tomēr varētu patikt. Esam sadziedājušies ar Alu, un vienojamies, ka ik reizi, kad būs tā dziļāk jābrien iekšā strautā, viņš man sniegs palīdzīgu roku –pirmkārt, vienkārši patīkami šādu roku saņemt, un, otrkārt, mūsu apvienotā masa jaudīgāk spēj turēties pretī ūdens spēkam.
Nometni atkal iekārtojam klinšainā krastā, bet mazu gabaliņu nostāk no galvenās nometnes ir arī paliels smilšu laukums, kurā tad daži iekārtojamies, arī es, jo no iepriekšējās uz klints pavadītās nakts esmu sapratusi, ka gulēšana smiltīs dod rīcības brīvību kāju vai roku nocelt no ierobežotā matracīša un nolikt tam blakus, kamēr klints šādu iespēju dara maz pievilcīgu; kanjona malas šeit ir tuvu kopā, un naktī ir tāda sajūta kā krātera dibenā – cieši kopā sakļāvušās robainas malas un pa vidu – strēķītis zvaigžņotas debess. Kaut kad naktī pamostos un, skatīdamās debesīs, sajūtu vēlmi paspēlēt – man līdzi ir stabule – likās, ka tā šeit iederēsies, iespējams, tāpēc, ka tad, kad pagājušā gadā pirmo reizi kanjonu skatīju no augšas, mans brālēns iegādājās indiāņu stabuli un ik pa brīdim ņēmās viņu spēlēt – un līdz šim esmu centusies to spēlēt pēc iespējas diskrēti, jo spēlētprasme prasās krietni uzlabojama. Bet tagad visi guļ un zvaigznes spīd tieši man, un ļaujos vilinājumam.
Nākošajā dienā nolemju iet Ala pēdās un izpeldēties krācēs. Ieva to jau paspējusi izdarīt, tāpēc zinu, ka ūdens piešļāks pilnu mutu un degunu, un it kā tam esmu gatava, lai arī ceru no tā izvairīties; neesmu gatava tam, ka pēc izlekšanas it kā saskaņā ar instrukciju kaut kas noies greizi un pakļūšu zem plosta. Sajūta nav no labākajām – gribētos ieelpot, bet nevar, turklāt nav skaidrs, kurā virzienā ir taisnākais ceļš uz plosta malu; peldveste savukārt neļauj ienirt dziļi, bet ceļ uz augšu. Izmisīgi ķepurojos un mēģinu aizstumties prom no plosta, līdz sajūtos brīvībā; iznirstu – un saņemu ūdens šalti mutē un degunā. Aizrijusies redzu laivu kādus 5 metrus tālāk, māju, lai steidz mani glābt, bet tas laikam izskatās pēc draudzīga mājiena, un glābt mani neviens nesteidzas. Papeldēt nevar – traucē veste un krāces; atceros instrukcijas un apguļos ar kājām pa priekšu, galvu savukārt sargā peldvestes apkakle –spilvens. Kad mani izvelk, uznāk riktīgs drebulis, un esmu priecīga būt uz ūdens, nevis tajā iekšā, un vispār būt dzīva. Kas patiesībā ir pietiekams iemesls priekam.
Šodien paredzētas divas pastaigas pa kanjoniem – pirmajā, kur vienā vietā būtu bijis jārāpjas augšā pa virvi, “privātie” (t.i., ne-tūroperatoru organizēts ceļojums; lai tādā nokļūtu, kādreiz bija jāstāv līdz 20 gadiem garā rindā, bet tagad ieviesta loterija – un jāizpilda virkne nosacījumu) aizsteigušies mums priekšā, un sekot viņiem būtu slikts stils, jo īpaši tāpēc, ka viņi vakar bija sev iecerējuši tieši to nometni, kuru viņiem nocēlām mēs… Tad nu nerāpjamies augšā, bet vienkārši ejam gar strautu, līdz atkal iznāk likt lietā jaunapgūto mākslu ķepuroties augšup, kājas balstot pret vienu sienu, bet rokas pret otru; taču prieki ir īsi: drīz vien ceļu aizšķērso visai augsta siena, un jāgriežas vien atpakaļ. Par otro kanjonu Skotijs sola, ka tur būšot viegla pastaiga un nekāda ūdens; lika drusku pagaidīt: ūdens tur ir gan, un laikam taču pēdējo “flash flood” plūdu (rodas intensīvu lietusgāžu rezultātā, radot spēcīgu straumi, kas spēj pārvietot lielākus klints bluķus un citus objektus, tādā veidā nereti radot jaunas krāces – ja šie klints bluķi tiek aiznesti līdz upei; kopumā visai bīstama parādība, no kuras jo īpaši jāpiesargās šauros kanjonos) rezultātā ik pa brīdim jārāpjas pāri lieliem akmeņu krāvumiem.
Daļa staigātāju pa ceļam atkrīt; nonākam pie neliela dīķīša, aiz kura tālāko ceļi aizšķērso viens mazs un viens liels akmens; Bobs mēģina tajos uzrāpties, taču nesekmīgi. Pa to laiku Lerijs konstatē, ka, mazliet pabrienot pa paseklo ūdeni, var paspraukties garām akmenim pa kreiso pusi; uzrāpjamies augšā un jūtamies lepni. Taču pēc brīža nonākam līdz kārtējai augstajai sienai, no kuras šļācas neliels ūdenskritumiņš, un te nu nav ko sapņot uzkāpt.
Atpakaļceļā sastopam abus Džonus ar Ievu; Ieva tomēr nolēmusi nesaudzēt apavus un brist ūdenī, lai veiktu uzrāpšanās manevru, savukārt laivinieks Džons žēlojas, ka saslapinājis cepuri, ko arī uzskatāmi nodemonstrē. Izrādās, viņš esot teicis, ka augšup jākāpj pa labo pusi – un tā jau ir, ka tur kāpiens izskatījās tīri cerīgs, tikai ūdens tur bija tā pavairāk. Tad nu viņš drošu soli devies uz labo pusi, pazuzdams ūdenī aizvien dziļāk, līdz bijis spiests mugursomu pacelt pāri galvai un kādu jauku brīdi pazudis zem ūdens ar visu galvu un cepuri, mugursomu laikam gan saglābjot – un tas viss apmēram uz 4 horizontāliem metriem! Bijis spiests tomēr rāpties augšup pa kreiso pusi, savukārt Džonam Mortimeram izdevies ar pirmo piegājienu uzrāpties augšā pa akmeni. Apvaicājos, pa kuru ceļu viņš iesaka doties lejup, uz ko viņš bilst, ka esot ātrais ceļš un lēnais ceļš.
Tā kā man negribas vairs spraukties pa kreiso (nu jau labo) pusi, nolemju mēģināt uzmanīgi nokāpt pa lielo akmeni. Sākums ir sekmīgs, bet pēc brīža kājas sāk slīdēt un arī rokām nav, kur pieķerties; pa pusei nošļūcu, pa pusei nokrītu no lielā akmens uz mazo un –jau apzināti – lecu iekšā ūdenī: lai arī tur ir tikai varbūt pusmetru dziļš, tas šķiet vispiemērotākais veids, kā pabeigt šo kritienu. Kritienā mazliet gan sadauzu muguru, bet kopumā tieku cauri ar izbailēm un nolemju atlikušo šīs dienas daļu būt prātīga. Un kā nu ne: rīt ir lielā diena ar Lava Falls –šaušalīgākajām Lielā Kanjona krācēm; kad otrajā dienā pēc izvairīšanās no Kristāla krāču viltīgākajām vietām vīlusies nopūtos , ka krāces bija izskatījušās tik cerīgas, tiku mierināta, ka vēl jau būšot Lava Falls, un no tām gan man būšot bail; no desmit laivām vismaz viena tur apgāžoties; iepriekšējā braucienā tur apgāzies Skotijs.
Tad nu pēdējās dienas tiek pavadītas Lavas krāču ēnā un priekšnojautās, atmosfērai pamazām sabiezējot. Bet nometne mums šodien ir ļoti jauka – plaša un smilšaina, turklāt, tā kā ir jau oktobris, drīkstam iekurt ugunskuru – gan tikai īpašā metāla kastē – un to arī darām, un ir jauki. Tiesa, kā nākošajā dienā izrādīsies, Als pie savas telts atradis vienu “melno atraitni” – īpaši indīgu zirnekli, no kura labāk izvairīties; bet, tā kā vakarā par to neko nezinu, manu miegu un prieku nekas neaptumšo.
Astotā – Lavas krāču diena.
Tā kā iepriekšējo dienu esmu pavadījusi Rio laivā, esmu nodomājusi aizrotēt pie Džona – bet Džordžs ar Vorenu saka, ka nav vēl ar mani braukuši vienā laivā, un lai es nākot pie viņiem; tā kā tas ir tiesa, nav ko iebilst, lai arī viņi sev rezervējuši tieši Rio –bet galu galā, ārkārtas apstākļos var jau arī divas dienas pēc kārtas braukt tajā pašā laivā. Līdz Lavas krācām kāds gabaliņš jābrauc, un baudām jauko dienu; kamēr Vorens airē, Ieva pēta Rio plaukstu, mēģinādama noteikt viņa dzīvesgājumu (un varbūt arī apgāšanos skaitu) –un ir satriekta, ka viņš, tāpat kā vairums viņas aptaujāto puišu, negrib bērnus (Džons laikam negrib savus, bet grib adoptēt), un mēģina viņu pārliecināt, ka jaukiem cilvēkiem ir jāatstāj aiz sevis citi jauki cilvēki.
Pusdienot piestājam pie jaukas, smilšainas saliņas upes kreisajā pusē – pirms lielā notikuma jāiestiprinās. Skotija un Džona laiva apstājas upes kreisajā pusē, mēs pārējie – labajā, un visi iet lūkot sev piemērotāko ceļu. Krāces ir iespaidīgas, un “koridors”, kurā jātrāpa, visai šaurs, un tam no abām pusēm – nepatikšanas. Un skats ar melnajiem lavas klātajiem akmeņiem svinīguma sajūtu tikai vairo; bailes tomēr nejūtu: kā būs, tā būs, un kas tur ko baidīties. Privātā laiva, kas krāces gājusi lūkoties pirms mums, stāsta, ka tikko viens no viņējiem apgāzies; tikai pēc tam uzzinu, ka pirms tā, kurš apgāzās, viens cits savukārt esot pazaudējis airus. Jā… par apgāšanās tēmu: Raienam ir laba atbilde uz jautājumu, vai viņš kādreiz apgāzies: “There are those who have flipped, those who will, and those who are flipping while we are talking”.
Pirmie brauks Skotijs ar Džonu – laivas vienmēr šajās krācēs ieiet pa divām, lai vajadzības gadījumā varētu sniegt palīdzību; elpu aizturējuši, skatāmies, kā pie koridora piebrauc Skotijs, pazūd viļņos un… cauri ir! Pa to laiku ieejai koridorā pietuvojies Džons, ieiet tajā, cīnās ar viļņiem –un te pēkšņi kā palēninātā filmā redzam, kā laiva, nostājusies perpendikulāri upes malai, ar vienu malu saceļas gaisā, uz brīdi sastingst… un apgāžas. Uz brīdi pamirstam; palīdzēt neko nevaram, un varam tikai sastinguši gaidīt, kad virs ūdens parādīsies galvas. Trīs… četras… kur piektā? it kā ir… vai tomēr nav? Džons uzrāpies uz laivas dibena un peldētājus velk augšā; redzam, ka viens no peldētājiem ir no laivas pārāk tālu un nolemj peldēt uz krastu.
Kā mēs viņu pēc tam no turienes dabūsim nost? Laiva pazūd aiz līkuma. Vēlāk izrādās – gan Džīns, gan Bobs sākumā pakļuvuši zem laivas (šito es jau pazīstu, nav patīkami, vienīgais labums – ja laiva apgāzusies, zem tās ir gaisa kabata, bet tāpat ir bīstami, jo var uzskriet virsū zemūdens akmeņiem); Lorelai šāda pelde galīgi nebija vajadzīga, jo viņa jau tāpat bija samocījusi celi. Un uz krastu peldētājs, izrādās, ir Lerijs; jā, un viņi visi apdauzījušies- gan ne pārāk spēcīgi- pret kādiem akmeņiem. Skotijs visus uzņēmis savā laivā, un tad viņi kopīgiem spēkiem laivu apgriezuši. Bet to mēs neredzam, un tagad kārta mums. Pirmais brauc Raiens – un nevainojami tiek cauri un piebrauc pie kreisā krasta, lai uzņemtu Leriju; no brauciena neko daudz neredzu un neatceros – acis uzreiz tiek piešļāktas, tad vēl un vēl- un cauri esam: “maļeņkij, da udaļeņkij” Rio mūs drošu roku izvadījis cauri. Lai slavēti viņa vecāki, kas viņam devuši šādu vārdu!
Tikai vēlāk uzzinām, ka gan viņš, gan arī Raiens uz kādu brīdi zaudējuši kontroli par vienu no airiem, kas izlecis no duļļa. Tad kārta Andreai, par kuru nevaru vien beigt nobrīnīties, kā tāds sīks meitēns spēj savās rokās atrast tik daudz spēka, lai visus šos gabalus noairētu, un Džonam Mortimeram, kas galā tiek vienkārši eleganti un, kā izskatās, bez mazākās piepūles. Piestājam krastā, kur no Džona laivas kastēm tiek liets ārā ūdens un veikti pārkārtojumi, un Lavas krāču peldētāju klubiņa dalībniekiem tiek izsniegts pa alus bundžai, lai atzīmētu veiksmīgo izkļūšanu malā. Drīz esam šīvakara nometnē; pieprasām “haiku”, jo no upes mums rādīja uz vietu, kur esot indiāņu piktogrammas, un to arī dabūjam.
Tāds gabaliņš jāiet; Rio tā aizskrējis pa priekšu, ka netiekam līdzi, un ir ļoti spiedīgs. Pēc piktogrammu apskates Rio paziņo, ka kāpšot lavas kalnā un nevienu negaidīšot, bet tie, kas gribot, varot nākt līdzi. Es tā kā gribētu, bet reāli ciešu no karstuma un nolemju šodien būt slinka – turklāt ir jau pavēls. Beigās viņam līdzi aiziet tikai Ieva un 68-gadīgais Bobs, par kura tempu pēc tam brīnās ne tikai Ieva, bet arī pats Rio, sacīdams, ka viņš viņam visu laiku minis uz papēžiem – un mīt Rio uz papēžiem nav nekāds joks, varu to apgalvot, lai arī pati to netiku darījusi; vēlāk viņiem pievienojas arī Džons, kurš pamanās iet pa kādu īsāku ceļu. Slinkie pa to laiku atgriežas nometnē un vienkārši laiskojas; jau tumst, bet haikotāji vēl nav ieradušies – pārdzīvojam, ka viņiem līdzi nav lukturīšu. Viņi ierodas tikai tad, kad ir jau pavisam tumšs, un arī, izrādās, pārdzīvojuši par to pašu; skats no augšas bijis fantastisks, bet atpakaļceļā pamanījušies ieskriet lapseņu pūznī un dabūjuši dažu labu dzēlienu – bet laikam jau ne pārāk daudzus, jo skrējuši ātri.
Vakariņās Džonam svinīgi un (acīmredzot) tradīcijām atbilstoši tiek pasniegts kaut kas vidējs starp ķelli un tortes lāpstiņu ar uzrakstu, godinot viņa pirmo apgāšanos kanjonā. Taču Džona reputāciju tas nav sabojājis, kaut arī ik pa brīdim kāds pieminēs vārdu “flipper” –tad, kad Džīns saka, ka arī nākošajā dienā gribēs braukt ar viņu, izrādās, ka viņam visas vietas jau “aizsistas” – un kā nu ne : pirmais, ko ar Ievu izdarījām, izkāpušas nometnes krastā, bija – rezervēt sev rītdienai vietas pie viņa; parasti gan iepriekšējā vakarā to nedara, bet šoreiz atkāpāmies no šīs paražas. Vakars tiek vadīts nepiespiestā gaisotnē, līdz vienu jauku brīdi no Boba puses, kurš sēž man pa kreisi, atskan purkšķis. Kā jau smalki ļaudis, izliekamies neko nemanām, taču purkšķi atkārtojas; kāds kaut ko saka par Bobu, kurš noveļ vainu uz sev pa kreisi sēdošo Alu, kurš savukārt nez kāpēc min manu vārdu. Šitādi netaisnību nevaru paciest – jo patiesībā manas aizdomas bija tieši uz Alu – un, apņēmusies aizstāvēt savu labo vārdu, uzmanīgi pametu aci apkārt un zem Boba krēsla ieraugu tumšu objektu. Maza kastīte ar nosaukumu “farting machine”… meklēju, kur to izslēgt, bet nevaru atrast, un solos to konfiscēt, kamēr nepieteiksies likumīgais īpašnieks – un tad nu parādās Skotijs un mani no šīs ierīces atpestī, lai arī oficiāli sevi par īpašnieku nedeklarēdams (nu ja… bet izslēgt viņš to prata gan). Nogurums liek sevi manīt, un samērā drīz dodamies pie miera. Es vēl mazliet aizkavējos un dabūju izbaudīt dziesmas ģitāras pavadījumā Rio un Raiena izpildījumā, un dzīve šķiet traki skaista – tāpat kā visas šīs 8 dienas.
Bet esmu sev izvēlējusies nelāgu vietu gulēšanai; visu nakti pūš vējš, pūzdams man virsū smiltis, tā nu grozos, nesekmīgi mēģinādama no tā izvairīties. Uz rīta pusi nokrīt arī dažas lietus lāses- ceļos augšā un pa tumsu lieku teltij virsū lietus pārsegu, lai vajadzības gadījumā tajā paglābtos – bet ar tām pāris lāsēm lietus pagaidām arī beidzas. Es savukārt, reiz slinkumu pārvarējusi un piecēlusies, pārvietojos ar savu guļamvietu uz citu vietu, kur tā nepūš, un izmantoju iespēju mazliet pagulēt.
No rīta lietus atkal ir klāt; steidzam novākt nometni, lai mantas pasargātu no salīšanas, un šoreiz velkam arī lietus jakas – un pēc brīža arī bikses. Līst aizvien spēcīgāk, un sākam salt. Ieva taisa atspiedienus un pietupienus, es izeju uz “the hundred” vingrinājumu no pilates un airēšanu – uz kādu laiku palīdz. Pārējā laikā saraujos mazā kamoliņā, sēžu laivas dibenā, lai vairītos no vēja – tas šoreiz ir tāds, ka brīžiem pat ar visai pamatīgu airēšanu laiva stāv uz vietas – , un mēģinu izlikties, ka lietu nemanu. Piestājam malā, lai visi varētu sasildīties un saģērbties; ejam rotaļā “Ādamam bij’ septiņi dēli” – kaut arī angļu versijā tie dēli ir Ābrahamam, skrienam uz vietas un pa nelielu apli, skrienam sunīšus, dejojam letku-jenku un kankanu, ar vārdu sakot – ālējamies un (sekmīgi) mēģinām sasildīties. Tiek piesolīts, ka pusdienās būšot zupa.
Un – ak tavu laimi – pēc kāda laika pārstāj līt un pat parādās saule, kas pusdienu laikā un vietā spīd tik jaudīgi, ka pirmo reizi šodien atkal noticu, ka no tiesas esam tuksnesī, un pat izpeldos. Zupai, ņemot vērā laika apstākļu maiņu, gan nav cerētās piekrišanas…. Pēc laika atkal samācas un, lai arī līt vairs īsti nelīst, ir vēss, un no vienas puses priecājos, ka paspēju izpeldēties pusdienu laikā – tagad uz to vairs nebūtu dukas, bet no otras bēdājos, jo drēbes ir slapjas un nežūst, un ir auksti. Bet noskaņa ir laba, un mūsu laivā to vien darām kā apceļamies un smejamies, vakarā pat Džonam saku, ka nesaprotu, kā mēs vispār kaut kur varējām atairēties, ja to vien darījām, kā jautrojāmies. Nodziedu Džonam vienu Jāņu dziesmu: pirms dažām dienām viņš visām dāmām uzdāvināja no kanjonā atrastiem māliem pašdarinātas māla krellītes; tā kā es sakautrējos un viņu nesabučoju, sajutos pateicību parādā un apsolīju viņam nodziedāt dziesmu.
Taču vakarā pirms Lava falls kaut kā nesanāk, un jūtos mazliet līdzvainīga pie laivas apgāšanās: ja nu laikā nodziedātā dziesma Jāņa vārda brālim būtu līdzējusi? .. Vienā brīdī Džons sapīkst par to, ka viens dullis nelabi čīkst un ka viņam tas jau līdz kaklam, izceļ airi no duļļa un iras ar vienu pašu, pie reizes uzdziedādams “O sole mio” pirmo rindiņu; garāmbraucošā Andrea smejas: “Džon, te nav kanāls, te ir kanjons!”. Dullis esot čīkstējis no ceļojuma sākuma, bet eļļas neesot. Es sev neraksturīgā praktiskuma uzplūdā bilstu, ka var taču izmantot olīveļļu, uz ko Džons atplaukst un no vienas no savām kastēm izceļ olīveļļas pudelīti, kurā aptuveni viena ceturtdaļa vēl palikusi, un bagātīgi lej virsū airim un dullim; Ieva brīdina, ka tas mūs neglābs uz ilgu laiku un solās Džonu nosūdzēt Skotijam, bet who cares – efekts ir tūlītējs un Džons laimīgs.
Pēdējais vakars. Abi Džoni, kuriem šodien dežūra gatavo svinīgas vakariņas ar steiku un izcep arī kūku; mūsējais Džons šodien tā nomocīts (jo pretvējš pūta daudz un stipri), ka nemaz nemanu, vai viņš pats maz paēd- tikai vēlāk redz viņu jau guļošu. Jā, pati laivošana laikam gan ir šī darba vieglākā un patīkamākā puse – ikrīta un ik vakara krāmēšanās un ēst gatavošana varētu būt mazāk aizraujošas. Ir iekurts ugunskurs – otrais un pēdējais. Galena- saskaņā ar laikam taču savu personisko tradīciju – staigā apkārt ar koši zilas un oranžas nagu lakas pudelītēm un tiem, kas ļaujas, dažādās krāsu variācijās lako kāju nagus; manējiem uz zila fona ir oranži punktiņi, un, nākamajā rītā pirmo reizi tos ieraudzījusi dienas gaismā, nopriecājos, cik tie ir skaisti un īpaši, un apņemos tos saglabāt neskartus, cik ilgi vien iespējams (daži – domājams, tikai vīrieši – no savējiem pie pirmās izdevības esot tikuši vaļā), pie reizes maķenīt paprātodama, kā tos uztvers Aviācijas drošības dienests. Bēdājos, ka pēdējo reizi gulēšu zem zvaigznēm – un arī tikai tad, ja nelīs, bet debesis ir apmākušās; un tomēr tās ir man vēlīgas: zvaigznes var saskatīt, un atkal laižos miegā laimīga.
***
Nākošajā rītā pirmo reizi čammājos ar mantu kārtošanu – tā kaut kā nevedas. Brauciens šodien gaidāms īss – ap 10 jau būsim pie Diamond Creek (agrāk nevar – tās ir indiāņu zemes, un viņi mūs tur negrib pirms 10), un brauciens būs beidzies. Esmu apņēmusies par katru cenu vēl pēdējo reizi izpeldēties upē, jo vakardienas pelde bija īsa un no krasta – tātad īsti neskaitās. Pie pirmās izdevības ielecu upē un esmu pārsteigta, ka nevaru vien no tās izlīst ārā- varbūt esmu pieradusi pie aukstām peldēm? Plunčājos un peldu, un negribu atpakaļ laivā…. Bet visām lietām pienāk gals, turklāt gribas taču arī vēl mazliet paairēt. Diamond Creek mūs sagaida smagās mašīnas un divi mikrobusiņi, un Rio bilst, ka viņu darbs tagad tikai sākas: laivas tiek izjauktas un berztas no visām pusēm, un no tām tiek izlaists ārā gaiss. Atbrīvojuši piešķirtos maisus no savām lietām un sakrāmējušies, cik nu spējam, palīdzam; tagad nu tiešām nav šaubu, ka viss beidzies – bet skumju vietā nolemju koncentrēties uz prieku – un tas nemaz nav grūti, jo tas pa šo laiku tas manī ļoti dabiski ieperinājies lielos daudzumos.
